Esmu iegājis auto-fanā. Fascinējoši ka tā vietā lai iegādātos jaunu auto bez jebkādām problēmām, esmu priecīgs par iespēju doties mājās un izjaukt pakaļējās durvis, apskatīties vai nevajag nomainīt kardāna krustiņu, mēģināt izņemt aizmugurējos sēdekļus utt. Un vēl nesen brīnijos par to ka īpašnieki savus Lendijus mīlot vairāk kā savus suņus. Vai daudz citu auto kuru vadītāji samājas ar rokām satiekoties uz ielas, brauc ar trīsdesmit gadu veciem modeļiem un lielās ka ieaugušās sūnas apturējušas logu graboņu vai stāsta kā no lāpstas uztaisījuši jaunu jumta balstu? Tikko lasīju, ka pat Greenpeace Land Rover series neaiztiekot, jo tas būtu kā uzbrukt savam vectētiņam.
Es atceros no skolas laikiem kad biju pilnīgs auto pretinieks (brīdī kad nesen biju sācis pastāvīgi braukt ar riteni) es tētim teicu ka mašīnu nepirkšu, un ja tāds laiks kādreiz pienāks, tad tikai tad kad varēšu atļauties angļu auto. Mūsu jaunais ceļabiedrs gan ir reģistrējies uz Noras vārda, bet es toties esmu kaislīgs blakussēdētājs kas solījumu turējis 🙂
Ja vēl nav izlasīts, tad “Zen and the art of motorcycle maintenance” būs ļoti laba lasāmviela.
daudz dzirdeets, bet veel nav lasiits