Kritika
Interesanti pavērot kā Kažes filmu apraksti ar laiku mainās, iespējams tā ir kāda neapzināta konkurences sajūta 🙂 Nu jau tur ir vairāk sižeta apraksta, kautkādas analīzes, iztirzājumi un daudz publikai noderīgas informācijas.
Man ir cita pieeja un mērķis – es pierakstu faktu ka filma ir redzēta, un kādas emocijas tā manī izraisījusi, īpaši sižetu neaprakstot. Daru to es ar mērķi vēlāk atfiltrēt filmu aprakstus un apskatīties piemēram kādas un cik filmas esmu skatījies noteiktā laikā, sižetu reizēm es pats atceros, bet reizēm ne, tāpēc noder arī kāds vārds par to galveno filmas tēmu. Aprakstīt visu sižetu man liekas neforši, jo ja es piemēram filmu neesmu redzējis, tad man nav interesanti lasīt cita aprakstu kur minēts ar ko filma beigsies (uzreiz parādās t.s. ‘paredzamais sižets’. Labi just kidding 😉
Filmu vai mūziku aprakstīt nav viegls darbs, visu cieņu tiem kas to dara tā lai citiem patīk, un lai konkurenti neienīst. Galu galā ja kādu filmu aprakstīsi kā labu, un Lielie to būs ‘nolikuši’, tad jau uzreiz skaities traks.
Ar mani un filmām ir tā – skatos gana atvērtu prātu, un filmā iegrimstu kā tādā otrā pasaulē. Skatoties es pavisam nejūtos kā savā istabā, realitāte aizbrauc citā plānā. Iespējams tāpēc man liela daļa filmu liekas labas, un tikai dažas nepatīk. Jo es skatos tās tā, kā filmu autori tās ir gribējuši redzēt, ieeju filmas pasaulē, un ja es tajā jūtos labi, tad arī filma man patīk.
Es zinu kā tas ir skatīties filmas no malas – reizēm lielākā kompānijā tā sanāk, tas notiek tad ja filmas skatīšanās laikā staigā apkārt, sarunājas vai dara kautko paraleli. Tad savienojums ar filmu pazūd un ieslēdzas kritiskais režīms. Salīdzinājumam es varētu minēt šādu piemēru: Sapņi. Tie reizēm liekas tik realistiski, tik skaidri un loģiski. Vēl īsi pēc pamošanās iespējams sajust sapņos piedzīvotās bailes vai prieku. Un tad paliek gaišs, ieslēdzas realitāte, un viss liekas smieklīgs.
Neesmu es kritiķis, ne man sanāk, ne es vēlos. Esmu baudītājs un skatos uz pasauli pozitīvām acīm, ja vien filma nav konkrēti ārpus maniem morāles/gaumes rāmjiem, tā ir pelnījusi vismaz seši no desmit 🙂