To, ka lielu daļu dzīves mēs redzam, bet nepievēršam tai uzmanību, esmu jau rakstījis. Galu galā, ja pie tā piedomā – tad jau katrs tam piekritīs. Vai bieži sanāk aizdomāties par autobusu vadītājiem, datorveikalu pārdevējiem, tantēm putnu fermās, spēļu automātiem, dzīvi baltkrievijas laukos, volgām un konduktores pusdienām? Latviešu stāsti ir tas kas nosaukumā, patiesi īstu latviešu dzīvesstāsti, pasniegti vienkāršā pirmās personas valodā, tik reāli ka bail paliek. Cits smejās, cits raud, vairāki klepo un vispār teātris eleganti padomistisks, bet izrāde ir katram latvietim skatāma, katram latvijas iedzīvotājam. Īsti izrāde jau tā nav, tas ir monologa atspēlējums. Tik vienkāršs, tik prasts, tik reāls. Un reizē es skatos un domāju – tāda jau tā mūsu zemīte ir, tie cilvēki ir tieši tādi, un viņi ir man visapkārt. Izrāde nebeidzas, es kioskā pie tantes nopērku padzerties, iekāpju autobusā, nopērku biļeti – mūsu vienkāršā tauta, tas ir patiesībā jau visi kas neesmu es – tie ir man visapkārt un katru dienu. Cik savādi. Rekomendēju uz visiem desmit.
“mūsu vienkāršā tauta, tas ir patiesībā jau visi kas neesmu es”. Tad tu sevi nepieskaiti pie vienkaarshaas tautas?
nee. vaardos `citi` vai `vinji` tu sevi parasti neieskaiti.
Tu jau to iipashi uzsveeri, taapeec man tas iekrita aciis.
es sevi neieskaitu tajaa kategorijaa kuraa ir dzeeraaji, shoferi un kraaveeji, nee – ja tas bija tavs jautajums.
Bet tas jau ne tevi, ne mani nepadara labaakus par vinjiem.
vai es to teicu, vai arii tu pats to izdomaaji?
Nu es to saku, tas taa – zinaashanai.
aizej uz to izraadi
Izskataas patieshaam laba, bet ir miits, ka uz JRT nevarot biljetes dabuut… Cik tas ir patiesi?
uz jaunaam nevar, uz shito var. internetaa pasutijam, bija tik pakalj jaaiziet. skatijamies daljas 10,11,12
var njemt visletakas, vai vismaz gandriz letakas – zale nav liela, neko palaist garam nevar.