Pearl Harbor
Jau pašā iesākumā liekas ka ar filmu kautkas nav kārtībā. Pareizāk sakot – pārāk daudz kas IR kārtībā ar šo filmu. Skaisti aktieri, superpompoza mūzika visu laiku (pat tur kur nevajag), skaisti nofilmēts, romantika, skūpsti uz saulrieta fona, specefekti utt. Bet tas viss nu pilniigi kāpj virsū. Titāniks tek pa visām malām ārā no šīs filmas. Likās ka noslīgšu medū un cukurā, tik stereotipiski skaistu filmu pēc titānika laikam neviens nav radījis. Un tad vēl patriotisms … Lai kā arī nebūtu bijis īstenībā (esmu jau ticis ‘wikipēdots’), bet filmas versija ir tāda: ļaunie japāņi nezināpēc pēkšņi uzbrūk amerikas lielākajai flotei un iztraucē sauļoties. visi kuģi beigti! varonīgie divi brāļi, kas bezmaz vienīgie cenšas kaut ko panākt – notriec septiņas lidmašīnas un nedabū galu (pret 350 lidmašīnām). Pēc tam visi patriotiskām asarām acīs nolemj atriebt pāridarījumu un aizbrauc bombardēt Tokiju. Vēl krutāk būtu bijis ja arī Hirošima un Nagasaki būtu iekļauti šajā filmā, bet diemžēl hronoloģiski tas nebija iespējams. Īsi sakot – jūs mūsu kuģīšus, mēs jūsu nevainīgās māmiņas un bērnus, un tad visi kopā “urrrā, amerika rulleee!!!”. Vispār ja tā padomā, Amerika dajebkādā karā kādreiz ir uzvarējusi? Visi nopietnie konflikti kuros viņi iesaistās, diezgan bēdīgi beidzas. Pearl Harbour, Vietnam, Iraq … Vienīgais kas viņiem ir, tas ir vairākkārtēja japāņu civiliedzīvotāju slaktēšana. Bet nu filmai ne vainas, skatīties jau var. Vismaz smuki kara skati.