..

Salīdzināt savas dzīves

Izvēle starp lielām un nozīmīgām lietām parasti izvēršas nevis par labu tāmē uzvarējušajam, bet par labu sirdij un tam kas tu esi. Kā tas cilvēks, kas uz lapiņas rakstīja plusus un mīnusus laulības šķiršanai. Ar visu to ka pie mīnusiem bija tikai viens vārds, viņš ar sievu neizšķīrās – tas vārds bija “bērni”.
cars.jpg

Izvēle starp automašīnām mums velkas jau kādu gadu vismaz. Esam izgājuši cauri visam pasaules auto katalogam, tā vismaz šķiet. Jo šī izvēle ir nozīmīgāka nekā sākumā varētu šķist. Tā nosaka kas mēs esam, kas mēs vēlamies būt, ko mēs vēlamies panākt savās dzīvēs un kur atrodas mūsu prioritātes. Un grūti ir tāpēc, ka katrā no mums ir divas dažādas pasaules, kā tenisa bumbiņa kas balansē uz tīkla vidus, sekundi pirms nokrīt kādā no pusēm.

Tāpat kā es gribētu māju ar koka un lina interjeru, kamīnu un dārzu – tāpat es arī vēlētos dzīvokli ar askētiskām alumīnija un stikla dizaina līnijām. Tieši tāpat atšķiras augstāk attēlotās automašīnas. “Komforts, ātrums, šoseja” pret “diskomforts, lēnums, mežs”. Bet tas jau nav tikai tas. Pirmais auto maina imidžu, bezmaz liek iegādāties somas sunīti un nopirkt TH cepuri par 80Ls. Otrais turpretim neizsaka neko par tās īpašnieku. Kā teikts tajā agrāk manis postētajā video – ar LR jūs varat pārvaldīt zemi, vai apstrādāt zemi; būt zemnieks vai karalis.

Ar visu to, ka es vēlētos arī gaišas ādas salonu, un to ka (paradoksālākais) – šīs automašīnas maksā vienādi – tomēr tenisa bumbiņa sliecas uz vienu pusi. Uz to pusi kas manī iekšā dzīvo jau kopš bērnības. Uz pusi kurā dzīve nav tikai sistemātiska naudas iegūšanas/tērēšanas disciplīna, kur pasaule nav tikai internetā, kur nākotne nesaistas tikai ar cerību uz paaugstinājumu.

Sauciet mani par traku, bet es būtu gatavs šodien pat ņemt Noru un pametot darbu doties prom pasaulē apskatīt visu to ko Dievs/Evolūcija (pick one) ir radījis, neskatoties uz visām “balto” cilvēku bailēm par mistiskām slimībām, šķībacainiem cilvēkiem, mīnām un visiem pārējiem “excuses”. Galu galā mēs neko nezinām par to kas šajā dzīvē ir svarīgs, un ja nu mēs dzīvojam tikai vienreiz – būtu ļoti žēl nodzīvot dzīvi vienveidīgi un neredzot visus tos pasaules brīnumus kas mums ir visapkārt. Nu kaut vai daļiņu no tiem. Es droši vien izklausos kā tipisks jaunatnes pārstāvis, vismaz tā parasti saka vecāki cilvēki. “Ak tiem jauniešiem jau tikai vējš galvā, un viņi tic ka iespējams glābt pasauli”, tā šie mēdz teikt. Bet es domāju ka tā ir tikai atruna par sevis neiesākto.

Domājot nedaudz realistiskāk – pat ja es dotos “pasaulē” tūlīt pat, un pat ja man būtu neizsīkstošs naudas krājums lai tā darītu – cik ilgi tā varētu turpināt? trīs, desmit gadus? Un pēc tam? Vienmēr būs brīdis kad viss apniks un gribēsies apstāties un palikt uz vietas, vismaz uz brīdi. Un tad, man būs teju 35 un ne līdzekļu, ne iespējas uzsākt tādu dzīvi kā šeit pamesta. Būtu nedaudz žēl pamest to kas šeit izcīnīts un panākts. Bet vai laiks starp šiem brīžiem nebūtu tā vērts? Mūžīgais jautājums, kur ir dzīves jēga. Ak, es pats sev liekos smieklīgs, un rakstu kā bērns. Varbūt tā vajag, varbūt paliekot bērnišķīgam es varu saglabāt brīvāku pasaules uztveri, fantāziju, optimismu un naivumu. Varbūt tā ir labak.

Kas iesākās kā automašīnu salīdzinājums, beidzās kā pārdomas bez jebkādiem datiem. Ja kādu tie interesē lai skatās gūglē. ’nuff said