Šodien sapņoju ka biju atradis lenti ar Frenku Zappu un spēlēju to uz lenšu atskaņotāja. Tā protams ir kombinācija no sarunas par lentēm un tā ka vakar iepostēju video ar Zappu. Bet sapnī es pamodos no sapņa un atcerējos ka pirms gadiem desmit mēs ar vecākiem izmetām kaudzīti ar lentēm. Lentēm kuras vecāki bija rakstījuši laikā kad nebija interneta, mūzikas veikalu vai draugu ar milzīgām kolekcijām mazās kastītēs. Savulaik mans tētis bija pārdevis igauņiem savu no anglijas atsūtīto Deep Purple Live in Japan plati par gandrīz divām mēnešalgām. Iedomājieties mūsdienās tādu veltīšanos mūzikai. Sēdēt naktīm pie daļēji bloķētajām radiostacijām, mēģinot saklausīt vārdus kādai no nezināmā izpildītāja dziesmām, rakstot tos uz papīrīša lentes kastītes aizmugurē. Cita vērtību skala. Vai šodien kāds no mums ir gatavs riskēt? Kur nu vēl dēļ mūzikas. Mūzikas pirātisms šodien pamatojas uz skopumu un slinkumu un nekāds risks reāli nav iesaistīts. Man nevajag atpakaļ dzelzs priekškarus, naidu un nabadzību. Es gribu atpakaļ jūtas un mīlestību, cilvēciskumu un uzticību. Pasauli kurā ir vērtības. Vērtības kuru dēļ riskē un ziedojas. Es gribu mūziku kuru mīl.
paldies, atgaadinaaji man, ka man darba atvilktnee staav dazhas lentes ar teeva intervijaam, kuras vajadzeetu iedziit kompii.
bet par ziedoshanos muuzikai – vienmeer atcereeshos to graamatu, no kuras buutiibaa beerniibaa maaciijos anglju valodas izrunu. Biitlu visu dziesmu tekstu graamata, kas bija rakstiita ar rakstaammashiinu un tie teksti arii bija ieguuti pa kaut kaadiem neceljiem, gluzhi kaa taas kaseshu guuzmas ar knapi nojaushamu muuziku fonaa, kurai visu laiku pa virsu skaneeja kaut kaads “zaagjis” elektrostatisks. Jautraakais ir tas, ka Biitlu dziesmai “Strawberry fields forever” pirms kaadiem 15 gadiem maajaas kasetee atradu taadu versiju, kaada joprojaam nav izdota nevienaa no neskaitaamajiem biitlu “studio versions” apkopojumiem.
Par muusdienaam – es neteiktu, ka piraatisms ir laupiijis jebkaadu garshu muuzikai kaa taadai. tad jau vareetu teikt, ka tas, ka radio muusdienaas var sadzirdeet jebko, arii nelabveeliigi ietekmee cilveeku attieksmi pret patiesu muuzikas cieniishanu un miilestiibu. Un kur tad veel leetie dvd pa 1,99 lielveikalos – tie noteikti arii izniicina cienju pret kinopasauli. 🙂 manupraat, viss tomeer atkariigs no cilveeka. Jaa, internetaa visu var atrast. BET! Atrast var tikai tad, ja meklee. Un, manupraat, tieshi shii mekleeshana ir tas, kas atshkjir tos cilveekus, kas muuziku izmanto kaa klusuma aizvietotaaju un tos, kas muuzikaa meklee veel nedzirdeetas lietas, jaunus apvaarshnjus etc. Ja tu pieiesi muuzikai ar domu “labaakaa grupa veel nav dzimusi un labaakais albums shobriid kaut kur tiek ierakstiits”, un ja patiesi veeleesies izzinaat, cik daudzveidiiga, reizeem nebaudaama, reizeem vaardos neaprakstaama ir muuzika, tad taads internets tev buus tikai liels paliigs shajaa procesaa.
kaut kaa baigi gari sanaaca! 🙂 sorry, neplaanoti. bet cerams mana doma palika skaidra.
Katru vārdu…ir. Gribētu es kaut vai vienu dienu tajā laikā nodzīvot, lai kaut vai mazliet izgaršotu to sajūtu, ka ir vērts pret kaut ko cīnīties (kaut vai domās), ka tavas domas ir kaitīgas, tas piešķir kaut kādu jēgu visam tomēr. Mūsdienās mūziku uztver pilnīgi savādāk – tagad tā ir vēl viena no plaša patēriņa precēm, diemžēl.
Vienmēr būs par ko sapņot, vienmēr būs pret ko cīnīties, bet vai kādam pietiks spēka piecelties un īstenot sapni, sāk cīņu par kaut ko? Protams, nē! Vai tas kādu satrauc, nē! Un vispār vai vajag cīnīties? Bet to ka vajag sapņot, to gan… Savādāk paliksim pelēki un vulgāri. Bet varbūt tā vajag, lai saprastu, ka vajag sapņot un censties īstenot sapņus.