Dzīvības sistēmas
Es nesen domāju par dzīvi un tās priekiem un bēdām. Kad cilvēks nomirst, viss viņa dzīves bagātīgais piedzīvojumu saturs – no kura lielai daļai pat nav liecinieku – aiziet tam līdz. Man reizēm uznāk šādas domas. Daži saglabāšanās nolūkā raksta memuārus, bagātākiem cilvēkiem raksta biogrāfijas, mūsdienās raksta blogus – bet tāpat, neviens sveša cilvēka dzīvi nekad neuztvers ar tās īstajām emocijām, pārdzīvojumiem un priekiem. Tas viss ir zudis. Reizēm ir tādas lietas par kurām varētu nožēlot ka tās neviens nekad neuzzinās – dažādas atmiņas un mirkļi iz dzīves kas eksistē tikai apziņā. Es nespēju pieņemt ka tas viss ir veltīgs. Ne jau tikai cilvēka darbiem ir sekas; Īstenībā viss ir gudrāk kā izskatās. Redziet kas ir nāve. Ko mēs par to vispār zinām? Tāpat kā dzīvi, arī nāvi neviens nekd neizzinās nepiedzīvojis. Nāve ir kā neskaidrs dzīves mērķis. Cilvēks dzīvo zinot ka pienāks vecums un tad viss beigsies. Zinot aptuvenu gala punktu ir iespējams veiksmīgāk izplānot dzīvi, sadalīt to posmos. Ja nebūtu nāves, cilvēkam nebūtu nekāda mērķa. Nebūtu pēc kā tiekties. Tas ir kā lasīt bezgalīgi garu grāmatu bez nodaļām. Nāve ir kā grāmatas nodaļa, atzīme, checkpoint. Nekas šajā dzīvē nav bez sekām, visam ir sava jēga. Redzot cik daba visapkārt ir saistīta, cik ļoti mēs esam atkarīgi pat no visriebīgākajiem parazītiem un slimībām – viss liecina tikai par cilvēka dzīves turpinātību. Cilvēks ir tik emocionāli nestabila radība, ka tam ir nepieciešami iemesli dzīvot. Tieši tāpēc dzīves jēgas jautājums ir mūždien bijis aktuāls, tieši TĀPĒC šai pasaulē eksistē reliģijas. Dzīvei rodas jēga. Un lai cik tuvu lai mēs nenonāktu dzīves sistēmas atrisināšanai, vienmēr parādās nākamās durvis. Bet lai kādā formā tā arī nebūtu, dzīvība turpinās!