Saule spiid citaa lenjkjii. Iespeejams tuvojas pavasaris, bet to nevar maniit jo viss ir apledojis. Tramvajs griezhas liikumaa un skatam atklaaj veestiijumu, ka Matiiss miilot Kristiini. Ja atminja nevilj, tad Matiiss patiesiibaa teicaas miilam Ingunu, nevis Kristiini. Kuri bija tie kas miileeja Kristiini es neatceros, liekas Maaris? Bet tas bija cits Matiiss un cita Kristiine, tas bija pamatskolas laikos. Tagad viss ir mainiijies, nevienu no mineetajiem vairs neesmu redzeejis jau gadiem. Un nezinu vai veelos. Dziive gan ir viena diivaina padariishana; vienaa briidii visas emocijas un atminjas, viss kas mums ir daargs – vienkaarshi pazuud kopaa ar mums. Un viss tas, ko dziives laikaa esam veeleejushies pateikt, atklaat, izkliegt un izstaastiit – viss pazuud. Un neviens dziivs cilveeks pat nespeej pateikt kur. Zhaluuzijas pie mana loga ir nolaistas un aizveertas, jo saule joprojaam spiid. Es ceru ka driiz atnaaks pavasaris un jau apriilii vareeshu uz darbu braukt ar riteni. Veels sezonas iesaakums. Neparasti.
es ar katru riitu uz to uzrakstu noskatos 🙂 rekaa abi esam skatiijushies 🙂
biju nesen uz alu cilveeku un satiku pie iekshaa laishana Kasparu, sauktu arii par kashalotu. vnk atcereejos.