Otra Diena
3. Julijs, 2005 (Daugavas loki – Raznas Ezers)
Pec samera nemieriiga iemigshanas procesa (krievelji trokshnjoja ne pa jokam, paris reizes vazaajoties gandriiz uzkaapa musu teltij) tomer nakts bija garaam. Biju domaajis pamosties ar saulleektu un kaapt lielajaa skatu tornii skatities sauli lecam paari daugavas lokiem, bet ka jau vareja paredzeet – nevienaa teltii uzliktie zvani chetros no riita netika dzirdeeti un pamodamies septinjos – ara izradijas pamatiiga migla, viss slapsh un pienains.
No tornja skats ljoti mistisks, daugavu knapi var redzeet. Ielidu atpakalj telti, lidz kadiem devinjiem tur vel izvartijamies, tad vairs nevareja izturet. Saule cepinaaja tik ljoti ka vairs nebija ko elpot, nacas list ara un gatavoties celjam. Kad pamodaamies, izradijas ka bars ar krieveljiem vel ir turpat – galds parklats ar divlitru alus pudeleem, ugunskurs vel kuup, bet telts tikai viena ? pec brizha shie saaka velties ara, ak shausmas kaa mes smejamies! desmit siiku krievelju bija guleejushi vienaa teltii. ne vairak ne mazaak. un telts jau nekaada lielaa, parastaa 4 vietu rimi telts. var tikai mineet ka vinji tur saguleeja.
Forshi ka blakus teltim liels galds ar visiem benkjiem, turpat ari priimusu uzstadijam un pagatavojam putru (bijam nopirkushi kautkadu auzu putru plastmasas bundzhinjaas). Diena izskatijas bus perfekta. Makonju nebija neviena, debesis tik zilas un veeja nekaada. Paradiize zemes virsuu. Noripojaam no kalninja lejaa lidz celjam un sakam braucienu uz tuvaako miestu – Izvaltu. Celjsh bija tiri labs, grants un stingrs, braukshana nekadas dizhaas grutibas nesagaadaaja, bet saule jo augstaak jo karstaaka un nu jau palika pavisam gruti tieshi delj karstuma. Iespejams ta bija pirma reize kad nospriedu ka man vajag baltu cepuriiti. No maasas aiznjeemos vinjas zvejnieku stila dzinsu cepuriiti jo taa man dereeja labaak nekaa vinjai. Apbriinojami bet vinja mums turejas lidzi ljoti labi, visi bija apmierinati un braucam jautri.
Izvalta atradaas pusceljaa starp Daugavpili un Kraslavu, netaalu no skatu tornja, tikai otrpus shosejai un dzelzcelja sliedeem. Tieshi pirms parbrauktuves mus parsteidza interesants skats – balts kakjis bija atradis melnu kurmi un tureeja zem kjepas. Kurmiiti palika zheel un kakji aizdzinaam prom, bet kurmis izskatijas pilnigii dzivs un neskarts. Ta ka dzivu kurmi tuvumaa neviens nebijam redzeejushi (nu beigtu ari iipashi ne) tad tas tika kartigi apbriinots un izpeetiits. Beigas ienesam ta nostaak no celja kruumos, lai shis atveesinaas eenaa. Karstums bija tieshi tik specigs cik ideala vasaras diena nepiecieshams. Izvalta ir mazs un divains miestinsh, saakam maniit tam latgales krajam raksturiigos zilos logu sleegjus un divainas mazaas vecticiibnieku bazniicinjas. Karte saaka izraadiities diezgan bezjeedziiga jo celju bija stipri vairak nekaa kartee un ta likaas ka neviens nebija tads ka kartee vienigais atrodamais. Braucam uz labu laimi domadami ka nonaksim uz kada lielaka celja, bet ta vieta izmaldijamies caur visadiem jociigiem ciematiem lidz nonacam kautkada Pavlovskaa kur noparkojaamies autobusa pieturaa. Tur jau karstums bija sasniedzis maksimumu un sasviidushi slapji sedejam eenaa un atpuutaamies. Nora drosmiigi aizgaja vieteejiem taujaat kur ir kautkaads miests, uz kuru itkaa gribejam izbraukt (Skeltova), blakus esoshajaa kartupelju laukaa stradajoshaas sievietes likaas labas kandidates iztaujaashanai, bet Norai par izbriinu sievietes ne iisti zinaaja kur pashas dziivo, ne kur ir shkeltova. Protams vinjas runaaja tikai krieviski, un bija iespaids ka vieteejiem tuvako ciemu nosaukumi ir pilnigi citaadi izrunaajami, tapec no kartes vinji neko nesaprata. Atradaaam kautkaadu ticamaako celju un devamies pa to. Viss izskatiijas ljoti pareizi lidz bridim kad celjs (samera plats un granteets) vienkarshi izbeidzaas kautkaadaa maaju pagalma, plavaa. Kad runaajaam ar maaju saimnieci, sakuma vinja teica ka talak nekaada celja neesot jau labu laiku (nu neizskatijas arii) bet kad saprata ka esam ar ritenjiem, nevis mashinu, kluva draudzigaka un teica ka pari tikshot gan, pa kautkadu jociigo maala pljavas tacinju. Izbraucaam cauri un nonaacaam tajaa pashaa Skeltovaa, uz kuru taa arii nesapratu no kuras puses legaali var iebraukt. Pilseeta atradaas kautkaadu celju krustojumaa, tajaa nebija pat neviena veikala, toties bija skola. Apstajamies taa tuksnesiigaa krustojumaa esoshajaa pieturaa un kaartiigi paeedaam pusdienas. Peekshni saaka vilkties melnie maakonji un saaka liit. Naacaas vien palikt un atpuusties vel kadas divdesmit minuutes. Makonji cik aatri naakushi, tik aatri pazuda un viss atkal bija saulains un skaidrs. Slapjais siltais asfalts bija vienigais kas liecinaaja ka tikko lijis. Svaigais gaiss deva jaunu iedvesmu turpinaat celju, turklaat putekljainos ritenjus lietus bija noskalojis ta ka tiiri un svaigi varejam doties talak. Izradijas ka kautkads veikals talak vel tomer bija atrodams, tur iepirkamies un devamies pa izpraatoto marshrutu uz priekshu. Shkersojam dazhaadus lielakus celjus, bet tie jau nav interesanti, pa shoseju braucot tikai nogursti no viendabiibas un garlaiciibas. Tieshi mezhaa braucot laiks atrak iet uz priekshu un vienmer ir ko redzeet aiz karteejaa liikuma. Taa ka latgale ir zilo ezeru zeme, protams visu laiku braucaam garam dazhadiem ezerinjiem, un tada karstuma jau gruti attureties no peldes. Iebraucaam ari kautkada saanu celjaa, kur pa kluso nogajam lejaa kautkada vieteejaa peldeetavaa nopeldeeties. Udens bija ideaals, ezers tieshi tada kaa kalna pakaajee, nosegts no skata. Saule karseeja un siltais uudens veldzee kaa nekad. Protams viss dienaa nevar buut perfekts un kaspars sagriezh kaajas iikshki pret kautko asu uudenii. Kautkaa vinju apaarstejam un sasienam pirkstu, bet shis kaa jau parasti sakaas ka viss esot okei un ir gatavs braukshanai.
Pec britinja braukshanas nonaacaam Mariampolee kur atkal atpuutamies salidzinoshi lielaa sarkanu kiegelu pieturaa, verodami ka vieteejievizinaas ar traktoriem un graabj sienu. Lenitem rieteja saule. Diena bija silta un skaista un likaas pavisam driz busim teltii kur varesim atpuusties. Nakama pietura bija andrupenee, kas bija pavisam turpat blakus, veeders jau kurksteeja un gribeja est, snikeri jau saka raadiities. Bijam izdomajushi nakshnjot krutaakaa vietaa – kempingaa Dana, pie Salaaju ezera. Iebraucaam tur jau kreeslaa, tur smuki nopljauts lauks, blakus ezers. Meklejam kautkadu saimnieku, pajauns tipinsh teica ka telti vareshot pa briivu uzcelt, bet tikai tur kur saimnieks ieraadiis, aizgaaja sho samekleet. Atnaca apakal un teica ka saimnieks ieradijis tur – noraadija uz ezera pretejo krastu, kur itkaa bija kautkadi pat galdinji. Aizbraucaam – bet tur naatres un niedres vien, telti uzlikt neiespeejami. Izstaigajam, nospriedaam ka tur vienkarshi nav neviena laukuminja, turklat tada ka puspurvainaa vietaa tas viss. Vieta pretiiga. Domajam brauksim talak uz nakamo kempingu – tieshi pirms iebraukshanas Danaa bija noraade uz kadu citu. Tiklidz meginajam doties tur, aizmuguree ar strauju bremzeeshanu apstajas melns audi 80 un pa logu kada sieviete saka kliegt pakalj rupjiem vardiem saucot mus apakal – sak, kur jus tur vilksieties, jums ieradija konkretu vietu. mes pabljaavam ka tur nakshnot netaisamies un braucam taalaak. mashina piebrauca tuvaak un sieviete kautko lamaajaas, es paliku pavisam nikns un teicu ka no naudas vinji pashi atteicaas, un krumos mes neguleesim. nolamaaju vinju par attieksmi pret potencialiem klientiem un braucaam ara uz lielaa celja. kadu bridi biju pamatiigi dusmiigs. pec gabalinja tas pats audi ar lielu atrumu nesaas mums garaam, es paraadiju klasisko `chok chok` zhestu, audi atkal sabremzeejaas un apmeta rinkii. atkal saaka kliegt kautko, isti neatceros ko. pateicu ka es uzskatu ka vinja rikojas divaini, pec iespejas censhoties iztureties neitraali, uz to briidi man tuklaa sieviete priekshautaa ar savu deelu pie melnaa audi stuures jau likaas jukushi, tapec negribeju risket un vienkarshi gribeju tikt prom. kautko nolamaaja mus lai mes vispar shaja rajona nedomajot nekur telti celt un aizbrauca uz priekshu. mes vel minaamies kadu gabalu, pa to laiku audi paspeja vel paris reizes pabraukt garam, izskatijas ka shie doma izsekot kur mes apstasimies. iegriezamies maakonjkalnaa, parejie uzkaapa augshaa, bet man bija tads gariigais ka nemaz neko vairs negribeeju redzet. bija jau ap desmitiem. noleemu ne tuvumaa makonjkalna pagastam telti necelt, turpinaajam celju lidz raaznas ezeram. izradijas ka Dana tur visur tiek reklameeta, devamies talak, prom no nenormaalajiem. Braucam apkart ezeram, pa labi no Makonjkalna miesta. Izradas viens posms tur ir tads kur tiek klaat ezeram un kur nav nekadu kempingu, turklat nost no celja, lai neredz. Ezermala tur teju ideaala, gluda un ar priezhu skujaam, retiem zaljiem kruminjiem, un uudens uzreiz saakas kaa jurmalaa, tikai ar tuvu tiiru krastu bez smiltinjaam. Telti uzceelaam pashaa krastaa, metru no uudens. Udens bija mieriigs un gluds kaa spogulis, pie horizonta ezeraa grima sarkanaa saule, odi liida visur iekshaa un bija tik mieriigs un kluss, kaa paradiizee. Tikai pardzivotais negadiijums ar nenormaalajiem Salaaju ezeraa vel lika ausiities un skatities apkaart. Aizgajam gulet un meginaju visu aizmirst, maasa ar kasparu blakus teltii jautri sachukstas, ara kluss un mierigs, nora raksta dienasgraamatu kuru nopirkaam daugavpilii (pateicoties kurai top shis staasts) un es jau laizhos miegaa, jo jutos nedaudz slims. sap galva un liekas ka ir temperatuura. Rita vajadzeetu doties uz Ludzu kur jaatstaaj Kaspars un Agnese, bet liekas plaans jamaina, jo lidz ludzai ir labs gabalinsh un nevelamies riskeet palaist garam vilcienu. Doties uz Rezekni? Vel nav skaidrs kur iisti brauksim, bet riit bus gana interesanta diena. Riits raadiis.