Āzija
Grāmatu pasaules atkalatvēršana. Saraustītā un neregulārā grāmatu “palasīšana” ir beigusies, un šo rindu autors ir pasācis lasīt katru vakaru. Ir uznākusi tāda lasītvēlme, ka ejot garām grāmatu veikalam pilnīgi velk iekšā un ar lielām pūlēm jāpierunā sevi “vienu grāmatu mēnesī, tev tāau ir vel citas nelasītas grāmatas mājās”.
Turklāt esmu iemīlējis austrumu pasauli. Ar nepacietību vakarā ķeros pie iesāktās grāmatas lai atgrieztos ķīnā vai japānā. Eiropiešus un amerikāņus vairs īpaši necienu. Ne tikai literatūrā, vispār. Laikam esmu kaut kā nedaudz sācis saprast to mentalitāti (cik stulbi ka “mūsējie” savu primitivitāti izskaidro ar parejo savadāko mentalitāti) un eiropa man lēnām sāk likties tik prasta. Āzijā romānus raksta kā dzeju, lasīt labu japāņu grāmatu ir kā iemīlēties un apbrīnot pavasara ziedus kalnos pie āalojošiem strautiem.
Bambusa paklājs. Melnas bīdāmas durvis ar baltu papīru rāmjos. Vienas durvis ir atvērtas, skatam paveras kalni un meži, neskarta daba. Kautkur netālu āalo upīte. Svaigs vējiņš ienes telpā ķiršu ziedlapiņas. Atskan dažas īsas stīgu skaņas.
Interesanti vai Latviski ir tulkots kāds no Indoķīnas literatūras darbiem?