Velo Rīga

Vakar kāds sabiedrībā relatīvi atpazīstams cilvēks nonāca sociālo tīklu uzmanības lokā, ar skaļiem solījumiem, par velosipēdu aizliegšanu uz trotuāriem. Nebūtu tā, ka viņam šajā jautājumā būtu kāda teikšana, taču nevar jau zināt ar ko viņš čupojas, un daudzi asi reaģēja.
Tagad pirms ķeramies pie bomja un beigtā zirga sišanas, es gribētu piedāvāt veikt eksperimentu. Man nav tik liela sabiedrības ietekme lai ko tādu noorganizētu, ceru, ka to izdarīs kāds lielāka vēriena cilvēks.

Priekšlikums. Vienu darba nedēļu vasarā, visi velosipēdisti brauksim tikai pa ielām. 

Īpaši gribētu izcelt Valdemāra un Čaka ielas, Krišjāņa Barona ielu posmā starp Martas un Tallinas ielām, bet īstenībā – ja runa ir par simtiem velosipēdistu stundas laikā, nav pat jāizceļ kāda no ielām. Efekts droši vien būtu lielisks.

Un tagad pie bomja.

beat_dead_horse2

 

Neeksistējošā problēma

Minētais cilvēks apgalvoja, ka Rīgā esot gana daudz velo celiņu. Protams, jebkurš, kas ir paskatījies kartē vai vienkārši bijis Rīgā, zin, ka tās ir muļķības. Velo celiņu ir trīs, un tas ir aiz matiem pievelkot (daļa no tiem ir vienkārši ceļazīmes uz gājēju trotuāriem). Runāsim tā vietā par to, kāpēc Rīgā celiņu nav vairāk. Tāpēc, ka celiņu plānotāji par daudz grib. Man nav nekas pretī par Skolas ielas tipa veloceliņu, kas ir ar barjerām atdalīts un izvietots kā atsevišķa josla, uz ielas. Taču tas nav nepieciešams (vai iespējams) visur Rīgā. Godīgi sakot, pietiktu ar metru platu, līnijas atdalītu joslu, ielas vai trotuāra malā, atkarībā no vietas pieejamības.

Rīgā ir visai daudz trotuāru, kur bez problēmām varētu izmainīties divas automašīnas (Stabu/Brīvības krustojums līdz Dailes teātris), nesaprotu kāpēc tur šādu joslu nevarētu novilkt ielas pusē. Velosipēds nav tramvajs, izmainīties varēs.

Tas arī neko daudz nemaksātu, salīdzinot ar perfekto infrastruktūru kādu vēlas izstrādāt tad, kad pie mums parasti “būvē” velo celiņus. Būsim reāli – tas ir nereāli.

Šis būtu labs velo celiņu sākums
Continue reading

Kā tikt uz Stokholmu

Bijām ar draugiem aizbraukuši uz Junibacken. Šis pirmais raksts ir par braukšanu pašu, par Junibacken sekos raksts pēc tam. Īsi sakot, Junibacken ir bērnu “pilsētiņa” veltīta Astrīdai Lindgrēnai un viņas tēliem, kas atrodas Stokholmā, un uz kuru noteikti ir vērts aizbraukt ar bērniem. Vairākkārt.
Braucām divas ģimenes, četri pieaugušie un seši divi bērni. Stokholmā jau bijām bijuši ar prāmi, kad vinnējām kruīzu loterijā, šoreiz braucām ar Ryanair lai būtu ko salīdzināt.

Salīdzināšanas rezultāts tad arī šeit aprakstīts, ar domu, ka reizēm jāiedziļinās līdz galam, lai saprastu, ka lētais ne vienmēr ir lētāks.

Izmaksas no ģimenes:

  • Ryanair biļetes 7Ls katrā virzienā, bērniem atlaižu nav, tātad (3*7)*2=42Ls plus Netteller kartes komisija, kopā 46Ls no ģimenes. Ja jums nav neviena paziņas ar šo karti, cena būs vēl lielāka.
  • Tā kā lidojam ar Ryanair, lidostas nodeva nav iekļauta cenā, klāt skaitam 4.5*3= 13.5Ls
  • Lidostas autobuss no Skavsta lidostas uz Stokholmas centru, 10.5*2=21Ls (bērni brauc bez maksas)
  • Gulējām lētākajā no hosteļiem, kas atrodas pietiekami tuvu lai nav jābrauc ar sabiedrisko. AirBnb neņēma tik daudz cilvēkus, un couchsurfing arī ne. Gulējām visai mājīgā un jaukā hostelī, labā vietā, neko diži lētāku neatradu. Kopā cena par četvietīgu istabu (trīsgadnieki gulēja blakus) bija 160Ls par divām naktīm, tātad 80Ls no ģimenes par abām naktīm.

Pārējie izdevumi nav atkarīgi no transporta veida, t.sk. pats Junibacken par 10Ls no cilvēka (tsk bērna). Tātad kopējās izmaksas no ģimenes lidojumam ar Ryanair bija 157Ls.

Un tagad atcerieties, ka divas naktis nakšņot četrvietīgā A klases prāmja kajītē ģimenei izmaksātu … 118Ls un paliek brīva gulta[1. ja prāmī ļautu gulēt sešiem vienā kajītē, būtu vēl lētāk, bet tur gultiņas ir šaurākas un Tallink neļauj šādi braukt, tā ka sešiem cilvēkiem jāņem divas kajītes], kurā var ievietot vēl kādu rada gabalu (padarot to vēl lētāku, ja liek viņam maksāt). Varam vienīgi pieskaitīt sabiedrisko līdz centram, laikam kādi 3Ls.

Protams ir savas atšķirības. Tallink kruīza gadījumā ir nedaudz mazāk laika – šķiet no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā ir laiks pilsētā, ja pieskaita sabiedrisko, vēl kāda stunda mazāk. Lidmašīnas gadījumā jūs nakšņojat centrā, un reāli variet celties kaut sešos un nākt mājās kaut … sešos nākamajā rītā, vai nenākt, un doties pa taisno uz lidmašīnas autobusu. Reāli ja braucat tikai uz Junibacken, šis papildus laiks iespējams neko daudz nedod. Junibackenā pavadījām kādas četras stundas, ieskaitot pusdienas (tur ir forša ēstuve). Paliek laiks Stokholmā ieiet kādā veikalā, un doties atpakaļ uz prāmi. Lielākā daļa pārējā laika mums pagāja ar kājām ejot no hosteļa uz Junibacken, un divos lielveikala pārtikas nodaļas apmeklējumos (kartupeļu salāti un polārmaizes!), tā ka neteiktu, ka briesmīgi daudz ko zaudētu braukuši ar prāmi – būtu pat lētāk. Bet protams ar bērniem mazāk čakarēšanās ir prāmī – rīgas centrā iekāp un viss. Nav pārsēšanās, lidostu kontroles, var ņemt līdzi dzeramo un vairāk bagāžas utt.