Hostelis kurā bijām palikuši pa nakti bija ļoti mājīgs. Istaba bija vienkārša, bet nu tajā vismaz bija kondicionieris, vannasistaba un normāla gulta, ko gan vairāk vajag. Lobijs bija šaurs un mājīgs, izdekorēts ar visādiem smieklīgiem roku rakstītiem un zīmētiem novēlējumiem no apmeklētājiem, ieteikumiem kur un kā iet Xi’An pilsētā un citādām interesantām lietām. Paēdām garšīgas brokastis eiropiešu stilā (diemžēl visās…

Luoyang stacija nu jau atgādināja provinci. Visai netīra, šaura un bez jebkādām pazīmēm, ka te jebkad kāju ir spēris tūrists. Pārnestā nozīmē protams, tūristi ir visur, vismaz kādreiz jau parādās. Iestājās kārtējais brīdis, kad gribējās izsamist, turklāt ārā svelme bija neizturama un Olivers gribēja gulēt. Nebiju rēķinājis visu līdz galam, biju domājis ka pilsēta ir kājām izejama, taču Lonely Planet…

Ar autobusu aizbraucām līdz stacijai un kādu brīdi pavazājāmies pa rajonu, meklējot to vietu kur stāv sabiedriskie kas dodas uz Terakotas armijas vietu. Terakotas armija ir viens no pēdējā laika (relatīvi) nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē – pirmā Ķīnas imperatora kapenēm tuvumā esošas gigantiskas barakas, kurās imperatoru sargā astoņi tūkstoši pilnīgi dažādu, cilvēka izmēra karavīru, katrs ar rokām ļoti rūpīgi izgatavots…

Skati pa vilciena logu no rīta bija ļoti līdzīgi tiem, ko redzējām iepriekšējā vakarā, pirms satumsa. Ļoti daudz būvniecības un tādu kā karjeru, daudz kur izraktas lielas bedres, ļoti daudz jaunu dzelzceļa līniju. Vienā brīdī pat pamanīju vēl trīs sliežu līnijas paralēli mūsējai. Ieradāmies kārtējo reizi jau visai karstā un pārblīvētā stacijā un jau uz perona mums jau sāka uzmākties…

Nākamajā rītā devāmies uz Paradīzes templi, vienu no Pekinas galvenajiem apskates objektiem, turklāt Pekinas logotipa galveno sastāvdaļu. Paradīzes templis ir visai liela parka ieskauts, parks turklāt veidots pēc kaut kādiem Konfūcija pamatlikumiem, kad daļas ir perfekti sakoptas un pedantiskas, bet daļas – aug kā dabā paredzēts (nepļauj zāli utt). Beidzot ieraudzījām ilgi gaidīto – milzīgus daudzumus dejojošu cilvēku! Pilnā troksnī…

Atkārtojas ?

Lielo Ķīnas mūri sāka būvēt pirms gandrīz 3000 gadiem un turpināja to būvēt līdz 18. gadsimtam. Tas bija paredzēts kā barjera pret konstanti iebrūkošajiem mongoļiem, taču tā īsti aizkavējis tas tos nekad nav. Ķīnas mūru visu atzarojumu kopgarums ir aptuveni 8000km, mūsdienās daudz posmu ir slikti saglabājušies, daudzi nav saglabājušies vispār, taču tāpat – šī ir viena no pasaules iespaidīgākajām…

Aizliegto pilsētu redzējis ir ikkatrs, kas skatījies kādu filmu par Ķīnu senajos laikos. Šajā vietā risinās gan Curse of the golden flower, gan Hero, gan the Last Emperor, gan vesels lērums citu filmu. Tāpēc mums bija daudz iespaidu un noteikti gribējām šo vietu apskatīt arī dzīvē. Šeit sākotnēji bija 9999 telpas un 999 ēkas un tā ir lielākais pils komplekss…

Pērkot aviobiļetes, steigā nebiju pamanījis, ka starp Helsinku un Pekinas lidojumiem ir starplaiks 24 stundas Helsinkos, taču tiklīdz to ievēroju, patiesībā nopriecājos, jo Helsinkos nebijām bijuši. Helsinkos mums dzīvo paziņas un šo laiku pavadījām pie viņiem. Apskatījām askētisko skandināvu arhitektūru, tukšās un tīrās ielas un pasaldējāmies visai vēsajā Somijas klimatā. Pie sevis vēl nodomāju, ka šīs attīstītās valsts apmeklējums mums…

Ķīna ir fantastiska. Tā ir tik liela un dažāda. Himalaju kalni, tuksneši, rīsa lauki, modernākās pasaules pilsētas, viss kas pasaulē lielākais un varenākais. Arī skaistā ķīniešu arhitektūra un daudzveidīgā kultūra nekur nav pazudusi. Tā ir pasaules apdzīvotākā valsts, un pēc teritorijas tā ir lielāka par Eiropas Savienību. Redzējām mēs tikai nelielu daļiņu, bet tur ir tik daudz ko vēl redzēt.…