Uzbekistāna

Pirms šī brauciena ievēroju, ka cilvēki dalās divās daļās. Tie, kuri Uzbekistānu sauc par Uzbekiju un zin tikai to, ka tā ir bijusī Padomju republika, kuras galvaspilsētā Taškentā ir karsti … un tad ir daži citi, par kuriem sapratīsiet, izlasot šo rakstu. Kaut kādu laiku atpakaļ, es noteikti biju pie pirmajiem, jo tik tiešām, nezināju par šo valsti itin neko. Atceros, ka skolā, ienākot klasē, skolotāja teica “te taču ir tik karsts kā Taškentā, atveriet logus!”. Tas arī viss. Kāpēc tur vispār jābrauc? Vai tad bijušajās padomju valstīs (izņemot Latviju, loģiski, dā), nav tikai pretīgas pelēkas blokmājas, bedres un jukuši diktatori (okei, tas viss gan laikam ir arī Latvijā)?

Patinam laiku nedaudz uz priekšu, skrollēju Instagramu, ieraugu bildi ar kādu skaistu ēku, krāšņu, rakstainu, karalisku. Bildi ielikusi Ilze, kura ar velosipēdu ceļo apkārt pasaulei, mēnešiem ilgi šķērsojot neskaitāmas valstis. Teksts kaut kur ļoti aizķeras zemapziņā:

Viena no skaistākajām vēsturiskajām pilsētām, kurā pabūts – #Bukhara, #Uzbekistāna

@ilzezee

Neliek mieru. Bet Ilze, tu esi redzējusi tik daudz. Tiešām? Sāku pētīt. Un wow, kas tikai atklājas.

Uzbekistāna nav nekāda vienkāršā Uzbekija ar pelēkām blokmājām. Uzbekistāna taču atrodas tieši pa vidu leģendārajam zīda ceļam, tā ir daļa no senās Persijas impērijas, Ahamenīdu impērijas, te dzimis viens no medicīnas zinātnes pamatlicējiem Avicenna (Ibn Sīnā), te dzimis Algebras radītājs (Muḥammad ibn Mūsā al-Khwārizmī), kura vārds devis nosaukumu algoritmam. Ticiet vai nē, taču šeit pat tek leģendārā Amudarjas upe, senajā Grieķijā pazīstama kā Oxus, pazīstama arī kā Gihona, viena no upēm, kuras iztek no paradīzes dārza. Pavērās pandoras lāde, šo valsti noteikti bija jāredz.

Labi, viss, man pietika, vairāk neko negribēju lasīt un pētīt, vienkārši jāpērk biļetes un jābrauc skatīties. Neskatoties uz to, ka tūlīt jau tuvojās ieplānotais “normālais” atvaļinājums, nolēmu skolēnu brīvlaikā iespiest arī Uzbekistānu. Brauciens ilgs nedēļu, lidosim ar Uzbekistan airways, atliek uztaisīt vīzu. Un tad, pēkšni kā no zilām debesīm, visādi kauliņi sāka krist pareizajās vietās. Pēc biļešu iegādes, atceļ Uzbekistānas vīzu visai Eiropas savienībai. Vīza bija visai dārga, tāpēc “prieks kur tu rodies”, viena problēma mazāk.

Kur lai sāk? Varbūt hronoloģiski.

Uzbekistan air galvenais pluss, ka tas ir tiešais reiss uz Taškentu. Ilgums piecas stundas. Iečekoties internetā nevar, jāiet uz lidostu un jāstāv rindā kā senos laikos. Papildus visam, reiss kavējas vairākas stundas, tāpēc aizbraucām vēl uz Spici paēst pusdienas un atgriezāmies vēlāk vēlreiz.

Lidmašīna pilnībā adekvāta klasika, Airbus A320, pārbaudīta vērtība. Dod silto ēdienu un rāda krievu filmas. Tante, kā no padomju ēdnīcas izkāpusi, draudzīgi sauc “Mīlīši, kam te vēl pēdējo zivs gabalu?” Taškentas lidostā muitnieks paskatās uz otru, saka – Eirosajuzam taču bezvīza, ja? Aha, ŠTAMP un esam valstī.

Pirmais, ko iesaku izdarīt – pa labi aiz paskontroles sameklēt maiņas kantori un samainīt eiro pret somiem. Soms ir vietējā valūta un bez tās nekur tālu netiksiet, kartes šajā valstī saprot maz (lielākā daļa bankomātu saprot tikai Uzbeku banku kartes). Ja saprot – tikai VISA. Mastercard simbolu redzēju laikam vienreiz un man šķiet, ka tas bija fake. Lidostas maiņas punkts ir labs, tur ir valsts noteikts kurss, kas ir labāks kā citur, tāpēc te droši samainiet naudu ar rezervi. Tālāk, paņemot atbraukušo bagāžu no lentes, dodamies uz priekšu, tur informācijas kiosks, kurā var ieiet un par aptuveni deviņiem eiro nopirkt SIM karti ar 5GB datu, tūristu komplekts. Nav gan tas labākais no operatoriem, taču tas nekas – pārsvarā strādā. Galvenais ieguvums no tā, varam atvērt aplikāciju Yandex Taxi un izsaukt mašīnu par saprātīgu samaksu, līdz pilsētai kaut kur viens eiro. Jāmaksā gan būs tāpat skaidrā, te jau nav nekāda Rīga. Bez aplikācijas ir tā, ka nākas cīkstēties ar saviem divdesmit taksistiem, kuri ar lielām bēdīgām acīm vienkārši melo, par visu. Par to, ka Yandex ir slikts, ka tur norādītā cena esot tikai iekāpšanas maksa, par to, ka tāpat būs jāpiemaksā pieci eiro par sazin ko, par to, ka Yandexam ir sliktas mašīnas, nu par visu. Un ļoti pārliecinoši melo, gandrīz gandrīz noticējām. Bet tad piebrauca mūsu Jandekss, kuru aizgājām sameklēt netālu esošajā pārkingā un pēc pāris minūtēm jau bijām viesnīcā – centrs izrādās ir gluži tuvu. Un nebija nekas taisnība. Samaksājām eiro un viss.

Ar viesnīcām te nav baigi šiki. Viesnīcas ir dārgas un neadekvātas cenai. Es pieļauju, ka šeit vēl nav laba konkurence, jo tūrisms ir relatīvi nesena parādība. Istabiņu bildes booking.com bieži ir pārspīlēti fotošopētas. Visa brauciena laikā tikai viena naktsmītne bija tiešām tā vērta, pārējās bija švakas kvalitātes hosteļu līmenis, pat ja maksāja 65EUR un vairāk.

No rīta devāmies pastaigā uz dzelzceļa staciju. Visas biļetes biju nopircis jau iepriekš, lai nebūtu pārsteigumu un izpirkto reisu (kas ir pavisam reāli, kā noskaidrojām vēlāk no citiem ceļotājiem, kuriem vilciena vietā bija nācies īrēt šoferi). Biļetes pārdod Uzbekistan Railways mājaslapā, kur jāievada pases numuri, vārdi un konkrēti reisi, pat vietiņas kupejās var izvēlēties. Ja protat krievu valodu, nebūs problēmu. Galvenais, kas man sagādāja galvassāpes – nekādi negribēja ņemt maksājumu karti. Izrādījās, ka arī te – strādā tikai VISA kartes. Tā kā man ir Revolut Visa, tad izmantoju to un viss nostrādāja. Saņemtie PDF ir jāizdrukā un ar tiem jādodas uz Taškentas pasažieru staciju, jāsameklē ēka ar nosaukumu KACCA un tur jāapmaina pret pašām biļetēm (visiem braucieniem).

Sākumā biju izplānojis apceļot trīs pilsētas, attālumu secībā: Samarkandu, Buharu un tad Hivu. Bet tad, meklējot mājaslapā vilcienus, secināju, ka daži braucieni īsti nesanāk optimāli, vai neeksistē vajadzīgajos datumos. Nolēmu veikt izmaiņu un pārplānoju braucienu reversā – sākumā brauksim uz Hivu, kas ir pati tālākā, tad brauksim pa solim uz Buharu, Samarkandu un visbeidzot atpakaļ Taškentu. Un labi vien bija, jo pēc brauciena tieši tā iesaku darīt arī jums – sāciet ar Hivu. Tā būs labāk, iespaidu ziņā.

Samainījuši kasē biļetes, devāmies izpētīt Taškentu. Pilsēta nemaz nav tik slikta, bija jauks un silts laiks, vairāk kā divdesmit grādi. Visur ziedēja ķirši, bija saulains laiks. Pilsētas centrs ir ļoti sakopts un tīrs, ir daudz relatīvi modernu kafejnīcu, daži jauki parki. Izbraucām ar metro, kas ir ļoti līdzīgs Minskas metro (un kaut kādā mērā, protams, arī Maskavas metro). Dažas stacijas ir ļoti krāšņi dekorētas, taču nedaudz jau padzīvojušas. Ja tās pamatīgi sakoptu, būtu ļoti skaisti. Brauciens maksā aptuveni necik.

Izstaigājuši centru, aizbraucām uz tirgu. Interesanti, ka pārtikas veikalu šajā pilsētā ir visai maz un tie ir tādi jokaini. Tukši un neinteresanti. Tad nu sapratām kāpēc. Visa dzīvība ir tirgū. Te ir visi tie cilvēki, kuru nav citur. Skaņu, smaržu un krāsu eksplozija. Te var dabūt itin visu. Sapratām, ka Uzbekistānā cilvēki pārtiku pērk tieši te. Uz svara viss, sākot no miltiem un beidzot ar ziepēm. Izpētījām visu interesanto un nepazīstamo, kad mums piesitās bariņš jauniešu, kuri aicināja piedalīties kaut kāda klipa filmēšanā. Īsti nesapratām, ko filmēs, taču mums vajadzēja iztēloties, ka esam Samarkandā (viņiem budžets neļaujot braukt filmēt tur) un apbrīnojam vietējo maizi.

Netālu no tirgus ir interesanta medrese (medrese ir tāda savdabīga izskata ēka, kura islāma pasaulē ir garīgā skola, nereti atrodas tuvumā mošejām), pirmā skaistā ēka, kuru Uzbekistānā apskatījām. Nu jā, starp citu, Uzbekistāna ir musulmaņu valsts, taču te ir tāds kā pasīvais islāms. Tagad lūdzu piedodiet, ja sapinos terminoloģijā, es nevienu negribu aizvainot, vienkārši neesmu lietpratējs. Lielākā daļa uzbeku nepieder konkrētai islāma skolai, kā arī nav tādi izteikti musulmaņi, drīzāk “uz papīra musulmaņi”. Padomju laikos te vispār nenotika nekāda reliģijas praktizēšana, taču deviņdesmitajos, kad valsts atguva neatkarību, jaunais prezidents arī nebija īsti ar pilnu rubli, tāpēc tur nevarēja īsti saprast. Oficiāli nebija nekas aizliegts, taču minareti pareizajās stundās klusēja līdz pat pagājušajam gadam, kad pirmais un vienīgais prezidents nomira un pie varas nāca jauns, progresīvs un uz rietumiem orientēts prezidents. Pavisam nesen no dažiem minaretiem esot pirmo reizi atkanējuši muezīna aicinājumi uz lūgšanām. Kaut kādā mērā, man braucienā pietrūka šo maģisko saucienu, jo minaretu šajā valstī ir daudz, taču tie klusē.

Kad Taškenta bija izpētīta, saucām taksi, lai vakarā brauktu uz dienvidu dzelzceļa staciju – jo no tās atiet tālbraucējs vilciens uz Hivu, nevis no pasažieru stacijas, kurā izņēmām biļetes.

Dzelzceļa stacijas Uzbekistānā ir milzīgas un svaigas. Izskatās, ka visas ir vai nu nesen uzbūvētas no jauna, vai vismaz labi atjaunotas. Gluži kā Ķīnā, stacijas ir ļoti lielas, ar drošības kontroli, pasu kontroli, lielām uzgaidāmajām telpām. Stacijā jāierodas kā minimums pusstundu pirms vilciena atiešanas, lai var paspēt iziet kontroles un tikt vilcienā. Pie katra vagona ir pavadonis, kurš pie iekāpšanas ierāda vietas un visa brauciena laikā rūpējas par jūsu labsajūtu. Konkrētais vilciens gan bija ļoti vecs, tā šķiet, nekad nebija redzējis remontu kopš izripojis no vagonrūpnīcas kaut kad sešdesmitajos. Kupeja bija sasmakusi, ar aizlīmētiem logiem. Tā kā kupejā ir četras vietas, mums piebiedrojās arī kāds uzbeku onkulis, kurš bija draudzīgs un runātīgs. Izstāstīja, ka ir dzelzceļnieks, runājām par viņa jaunības dienu piedzīvojumiem, kā šis uz Rīgu braucis, par to, cik jaunais prezidents ir labāks un visu ko attīsta, būvē jaunus dzelzceļus.

Vilcienam kratoties, iešūpojāmies miegā. Rīts pienāca ar skatiem uz tuksnesi, jo vilciens šeit brauc blakus Turkmenistānas robežai. Te satiekas Karakuma un Kizilkuma tuksneši. Ar lielu nepacietību sagaidīju vietu, kur šķērsojām Amudarjas upi. Upe šeit bieži kalpojusi kā robeža starp reģioniem, valstīm, pavalstīm un impēriju ietekmes zonām. Par to, vai tā iztek no paradīzes dārza, par to gan esot šaubas. Patiesībā tā iztek kaut kur Afganistānā un ietek Arāla jūras pārpalikumos. Interesanti, ka pa logu redzējām arī daudz baltu laukumu, kuri sākumā izskatījās pēc sniega. No sava kupejas biedra uzzinājām, ka tas patiesībā ir sāls. Arāla jūras tuvums nozīmējot to, ka visa zeme ir sāļa.

Raksta sākumā minēju, ka dažādi kauliņi sāka krist mums labvēlīgās vietās. Tāpat bija arī ar vilcienu. Kad meklēju pilsētas, kuras vēlētos apskatīt, redzēju, ka Hiva ir ļoti skaista un savdabīga vieta, taču uz to esot ļoti grūti nokļūt. Izrādās sākot ar 2018. gada decembri, pagarināta dzelzceļa līnija. Vairs nav jālido vai jābrauc uz Urgenču un tad ar autobusu – tagad vilciens ierodas pašā Hivas pilsētā, no kuras līdz vecpilsētai var aiziet ar kājām. Hivas stacija ir pilnīgi jauna un arī visa tās apkārtne burtiski tikko sakopta. Ierīkots parks, sastādīti kociņi, izveidota vesela gājēju iela ar tukšām veikalu vitrīnām, kuras vēl klāj plēves. Hiva ir gatava jaunajam tūristu vilnim, kas šeit ieradīsies tagad, kad vairs nav vīzu. Brauciet kamēr te vēl nav tik sterils, kā droši vien drīz sāks kļūt.

Izejot cauri jaunierīkotajai gājēju ielai, šķērsojot bijušo tirgus laukumu (cik var spriest, arī šeit kaut ko plānots būvēt), nonākam pašā vecpilsētā, sauktā par Itchan Kala. Vecpilsēta ir ļoti kompakta un viegli apstaigājama kājām.

Un kāda tā ir! Gluži kā stāstā par Aladinu no 1001 nakts pasakām. Tuksnesīga, eksotiska un pilnīgi neiespējama, kā no citas planētas. Viesnīca mums atradās teju vai pašā centrā, netālu no tāda resna mucveida minareta, kurš kādreiz esot bijis plānots ļoti augsts, taču palicis nepabeigts – tāpēc izskatās pēc muciņas.

Te nu pavērās tā pavisam citādā Uzbekistāna. Tā, kurā vēl ir Persijas vēsture, kurā ir tuksneša gaiss, kurā ir zīda ceļa pēdas.

Hivā pavadījām visu dienu, staigājot pa mazajām ieliņām, kāpjot minaretos, kaulējoties ar tirgotājiem. Redzējām gandrīz tikai vietējos tūristus, pārsvarā kāziniekus, kas ar šausmīgi uzkrītoši bēdīgām līgavām reizēm staigāja pa pilsētu un fotografējās. Pilsētā jau tā nav daudz ēstuvju, taču arī tās, kuras bija atrodamas, bija aizdomīgi tukšas un nepiedāvāja ne pusi no saviem menu minētajiem ēdieniem. Marts vēl esot nesezona. Runā, ka vasarā te esot lielāks tūristu daudzums, tad arī esot labāks ēdiena piedāvājums. Nopirkām arī vienoto muzeju biļeti un apstaigājām vairākus smieklīgus muzejus – smieklīgus tāpēc, ka dažos no tiem nebija pat gaismu. Gaisā pelējuma smaka, neizgaismotas fotogrāfijas pie sienām, pusaizmiguri dežurante guļ kaktiņā uz krēsla. Tādi ļoti padomju stila tie muzeji. Viens pat bija prezidentam veltīts, sienas ar partijas sanāksmju bildēm. Un ierīkots tāds, piecsimt gadus vecā medresē. Jokaini, nu.

Bet kopā, pilsēta ārkārtīgi atmosfēriska, īpaši saulrietā. Maz cilvēku, daudz tuksnesīgu ēku, skaisti minareti. Ļoti ļoti iesaku šurp atbraukt.

Izstaigājušies pa Hivu, nākamajā dienā devāmies uz dzelzceļa staciju, kur mūs gaidīja nākamais vilciens – uz Buharu. Šoreiz vilciens brauca pa dienu, tāpēc pa logiem bija iespējams redzēt nedaudz vairāk kā iepriekšējā braucienā. Brauciena ilgums bija plānots astoņas stundas, taču pēc pusstundas secinājām, kāpēc tā. Izrādās, vilciens apstājās Urgenčā un tur pavadīs stundu, stāvēdams. Vagona pavadonis mums ieteica doties pastaigāties. Mūsu vagona pavadonis bija visai draudzīgs vīrs, teica, ka pārliecināsies, ka mūsu kupejā neviens iekšā neiet un mantas neaiztiek.

Īsti nesapratām, kāda bija jēga no Hivas izbraukt norādītajā laikā, ja nākamajā pieturā tāpat tik ilgi stāv.

Nu nekas, toties devāmies nelielā izgājienā pa Urgenčas stacijas apkārtni, apmeklējām dažus īpaši jocīgus pārtikas veikalus, nopirkām saldējumu un gardumus ceļam. Jau atkal novērojām, ka pārtikas veikalos pārdod tikai konfektes un cepumus un vietējiem nav īsti skaidrs, priekš kam vajag veikalus, ja visu var dabūt tirgū.

Pēc nelielās pastaigas, devāmies atpakaļ uz vilcienu. Čukinājām garām Turkmenistānas robežai, atkal apskatījām Amudarjas upi. Vagona galā esošajā “samovārā”, ja to tā var nosaukt, ņēmu karsto ūdeni kafijai, spēlējām kārtis, veicām lielos pārgājienus pa vagoniem. Vienā brīdī vagona pārzinis atzinās, ka viņam ir temperatūra un palūdza vai man nav kādas zāles. Iedevu ibuprofēnu, kurš viņam tik labi iedarbojās, ka palūdza vēl pārīti, vēlākam.

Interesanti, ka dzelzceļa līnija iet tikai garām Buharai, pašā pilsētā tā nemaz neiebrauc. Stacija atrodas visai prāvu gabalu nostāk, tāpēc nācās cīnīties ar taksistiem. Tā sistēma ir tāda interesanta. Izejot no stacijas, tev uzklūp kādi divdesmit, visi viens par otru skaļāki. Tad tu spraucies uz priekšu, visus ignorējot, soli pa solim atbirst pa pārītim. Visbeidzot, kādus divdesmit metrus no durvīm, palikuši ir kādi divi vai trīs. Ar tiem tad var beidzot sākt sarunāt cenas. Tā kā brauciens līdz pilsētai ir kādas divdesmit minūtes, piekritām maksāt trīsdesmit tūkstošus (aptuveni trīs eiro).

Mūsu viesnīca atradās kādus simts metrus no paša centra un bija ļoti skaista, iebūvēta senā ēkā, ar atklātā tipa pagalmu. Istabiņu durvis labi ja metru piecdesmit augstas, istabas skaisti un tradicionāli dekorētas. Tā kā ieradāmies visai vēlu, šeit bija paredzēts palikt divas naktis.

Pati Buhara – visa ceļojuma iedvesmas avots – bija skaista, taču pavisam citāda.

Te bija jūtams, ka tā jau ir pilsēta. Sabiedriskais transports, plašākas ielas, daudz plašāka teritorija, tūristu autobusi. Bija arī jūtams, ka objekti ir vairāk restaurēti un izvietoti tā kā modernākas pilsētas vidē. Te gan bija arī daudz vairāk ko apskatīt. Bijām gan visos centrālajos apskates objektos, kas pārsvarā ir tās pašas medreses, gan pilī, gan mošejā, kur notika piektdienas lūgšana, gan tirgū. Kādā brīdī uzdūrāmies jokainai vietai, kur onkulis sauca apskatīt vecu māju. Uzraksts vēstīja “old house museum”. Onka pats nerunāja ne angliski, ne krieviski, tāpēc tikai ar žestiem izrādīja visu, kas viņa senajā namā ir atrodams. Beigās gan izrādījās, ka šī māja ir visai zināms tūrisma objekts ārpus pilsētas centra, nebija arī gluži tā, ka nejauši iesauca mūs privātmājā. Bet nu apskates vērta tā bija šā vai tā.

Ja runājam par valodu, interesanti, ka tikai Taškentā bija tā, ka praktiski jebkur varēja lietot krievu valodu. Angliski saprot jaunākie cilvēki. Es teiktu, ka tur situācija ir līdzīga kā Latvijā, kur galvaspilsētā krievu valodu saprot vairāk, bet salīdzinoši vecāki cilvēki, taču laukos ļoti bieži mums teica, ka nesaprot krieviski, daži nesaprata arī angliski. Protams, neskatoties uz to, balansējot starp abām valodām, tikām galā ļoti viegli. Hivā un Buharā, veikalu un kafejnīcu darbinieki, kurie, bija zem trīsdesmit – pāris reizes teica, ka krievu valodu neprot, jo mācījušies uzbeku klasē un kā svešvalodu apguvuši angļu valodu.

Buharā mums bija pilna diena un vēl nākamā diena, jo nākamais vilciens bija pēcpusdienā. Tā nu staigājām pa pilsētu, dzērām kafiju nesaprotamu iemeslu dēļ nosauktajā “Vācu kafejnīcā”, kurā vienīgajā ir kaut cik okei kafija, ēdām smieklīgi lētu saldējumu par desmit centiem, apmeklējām kārtējo tirgu.

Vienā no ēstuvēm blakus galdiņa onkuļi mums pasūtīja vietējos pīrādziņus, nolika uz galda un teica “Welcome to Uzbekistan, please try local special somsas”. Cilvēki šeit ir ļoti sirsnīgi un draudzīgi. Atmosfēra visur ir droša un patīkama. Neviens nemēģināja mūs apkrāpt (pat taksisti, lai arī neatlaidīgi, savus argumentus izklāstīja ar smaidu un strādāja vairāk uz pierunāšanu, nevis ar agresiju).

Uzbekistāna ir ļoti patīkama valsts, kurā ir viegli ceļot un daudz ko redzēt.

Nākamie divi vilcieni bija paredzēti ātrvilcieni. Biju pārsteigts uzzināt, ka Uzbekistāna ir viena no 18 valstīm, kurās ir strādājošas dzelzceļa līnijas, ar reālo pārvietošanās ātrumu virs 250km/h. Uzbeku vilciens ir Spānijas Talgo, tīri labs un komfortabls vilciens. Varbūt vietām, kur sliedes nebija uzliktas tik precīzi, vilciena interjers nedaudz grabēja, taču šā vai tā – līmenijs bija stipri virs piedzīvotajiem guļvagoniem.

Nonācām Samarkandā. Arī šeit dzelzceļa stacija ir ļoti tālu no pilsētas un pilsēta šeit ir ļoti liela. Samarkanda ir otra lielākā pilsēta Uzbekistānā, kā arī tuvākā Taškentai, tāpēc šeit ir lielākā tūristu plūsma, kuri šeit nereti ierodas dienas izbraucienos no Taškentas. Mūsu viesnīca atradās netālu no Registānas kompleksa, kas ir pazīstamākais apskates objekts pilsētā, lai gan tagad es teiktu, ka tā nav tāda ļoti optimāla vieta dzīvošanai (es laikam labāk izvēlētos vietu, kas tuvāk ēstuvēm un uz objektiem tad brauktu ar taksi. Pie Registānas nav īspaši labu ēstuvju). Pilsēta ir visai fragmentēta, dažādi objekti ir dažādās vietās, tāpēc nāksies draudzēties ar taksistiem.

Te arī palika skaidrs, ka mūsu izvēlētais maršruts bija piemērotāks pakāpeniskai sajūtu un skatu absorbēšanai – sāciet arī jūs ar mazo un sapņaino Hivu, tālāk ar jau lielāko un krāšņāko Buharu un visbeidzot ar grandiozo lielpilsētu Samarkandu. Secīgi, tajās ir gan vairāk plašuma, gan lielāki apskates objekti.

Saulrietā apskatījām Registānu, tad knapi atradām kādu puslīdz normālu ēstuvi un tad arī devāmies gulēt. Samarkanda esot arī slavena ar savu maizi. Mēs jau visur Uzbekistānā ēdām savdabīgās Non un citas maizes, taču šeit esot tāda cita stila maize. Prasījām taksistiem, kur var dabūt labāko maizi Samarkandā, no vairākiem avotiem uzzinājām, ka tādu var atrast necilā tirdziņā netālu no observatorijas. Tad nu, lai būtu kāds mērķis, atlikām to kā vienu no nākamajā dienā apskatāmajām vietām. Maize tiešām laba, jo bija silta, svaiga un iesmērēta ar sviestu. Tai vidū, garšīgas melnā sezama sēkliņas.

Interesanti gan tas, ka nekur visa brauciena laikā neizdevās atrast vietu, kur tā acīmredzami cep šīs maizes (Rīgas centrāltirgū ir Uzbeku maizes ceptuve, tur to procesu labi var redzēt). Šeit tas vēl nav tūristu intereses objekts, tāpēc maizi vienkārši atved no ceptuvēm. Tā ir ar daudzām lietām valstī, piemēram, ēstuvēm. Paši uzbeki nav ārpus mājas ēdāji, kā ir citās kultūrās. Tāpēc visas ēstuves ir tīri tūristiem. Var just, ka (es runāju par pilsētām ārpus Taškentas, tur ēstuves ir) menu ir piemērots ārzemniekiem un nav īpaši plaši. Bieži uz menu ir tikai kādi desmit ēdieni, gandrīz vienmēr no stila “spageti ar kečupu, “grieķu salāti”, “pelmeņi”, “somsa” un protams “plovs”, lai arī ne vienmēr un nekad ne uzbāzīgi. Nav tā, ka Uzbeki būtu apzinājušies, jā, lūk, mūsu nacionālais lepnums “non” maize un plovs, tas tagad jāpasniedz tradicionālā veidā, jāreklamē uz katra ielas stūra, jāveido tematiskās ēstuves utt. Tas tā noteikti nav. Vēl gaisā jūtams tāds kā apjukums un neizpratne, kā tieši tikt galā ar tūristiem, ko viņiem īsti vajag. Ēstuves bieži nestrādā (jo it kā nebija vēl sezona), tajās ir maz ēdienu, plovu un maizi neviens tā īsti nereklamē kā kaut ko īpašu. Uzbekistānai kā tūrisma lielvalstij vēl ir ļoti daudz kur augt, var just, ka šeit viss vēl tikai sākas.

Tas protams ir interesanti un vienmēr ir patīkami “paspēt” apmeklēt valsti pirms tur ir tūstistu lielvalstīm atbilstošās ķīniešu tūristu masas, krāpšanas shēmas, kafejnīcas lielākā skaitā kā dzīvojamās ēkas, “hop on” autobusi utt.

Samarkandā bijām nedaudz apslimuši, tāpēc tikai ļoti laiskā režīmā apskatījām kārtējās medreses, iepirkām fantastiski skaistus traukus suvenīriem, sapirkāmies riekstus un garšvielas un tad arī devāmies ar ātrvilcienu uz Taškentu, kur lidojām mājās.

Tiešām liels prieks, ka nolēmām šurp atbraukt un iesaku to izdarīt arī jums. Tagad, kad eksistē tiešie avioreisi, ir izbūvēts ātrvilcienu tīkls un nav vajadzīgas vīzas – tagad ir īstais laiks.

P.S: Interesants fakts. Fotoaparātam pirmajās dienās izlādējās baterijas, tāpēc 99% bilžu (iespējams 1 vai 2 nav) ir tapušas ar telefonu (iPhone Xs). Vai tehnoloģijas nav apbrīnojamas?

Dažas cenas:

• Taksis ap 1 EUR par braucienu, ja jābrauc ilgi, tad līdz 3EUR.
• Saldējums uz ielas, 0.10-0.20 EUR.
• Pusdienas trim cilvēkiem aptuveni 15EUR, ieskaitot saldo un dzērienus.
• Nakts vilciens uz Hivu 18 EUR, ātrvilciens uz Samarkandu 7.5 EUR (no personas).
• Viesnīcas no 40-70 EUR. Palikām arī vienu nakti par 120 EUR bet totāli nebija vērts un cenai atbilstoši. Viesnīcas te švakas.
• Foršā Buharas viesnīca šeit, ietaupiet uz rezervāciju ar manu Booking.com atlaides kodu.