Ceļotprieks

Dīvaini, taču līdz aptuveni 23 gadu vecumam man nebija nekādas īpašas vēlmes ceļot. Biju ieņēmis prātā domu sākumā apceļot Latviju, tāpēc daudz braucām ar velosipēdiem, vēlāk ar auto, īpaši no Latvijas neizbraucot. Darbā biju bijis dažos komandējumos jau iepriekš, taču tā pa īstam asinis uzsita brauciens uz Singapūru 2006. gadā, kad sapratu, ka pasaule ir liela un interesanta, un ka beidzot ir pienācis laiks to izpētīt.

Protams, grūti būtu realizēt tik daudz braucienus tikai atvaļinājumu laikā, liela daļa ir komandējumi, kuros gan parasti ir arī dažas brīvas dienas lai apskatītu tuvāko apkārtni, vai pat aizbrauktu kaut kur uz laukiem.

Tā kā esmu sasniedzis tādu kā jubilejas skaitli, nolēmu uzrakstīt dažus vārdus par katru no valstīm (vai drīzāk teritorijām, zinu, ka divas nav valstis) kurās esmu bijis. Dažās esmu bijis daudz reižu, tāpēc bija grūti izdomāt ko konkrētu, tad nu iekļāvu pirmo kas ienāca prātā. Tās ir nejaušas domas, tie nav ne labākie, ne sliktākie mirkļi, tikai veltījums, vai pateicība katram no ceļojumiem, kuros man tik ļoti ir palaimējies piedalīties.

Argentīnā es braucu ar pasaules vecāko metro un skatījos pavisam trakas tango dejas šaurās ieliņās. Austrālijā ēdu “pasaules garšīgāko pīrāgu”, samīļoju Koalu un vēroju saulrietu zelta krastā. Austrijā man sveša tante uzdāvināja džemperi, kurš man ir vēl šodien. Beļģijā es meklēju filmā redzētu torni, taču atradu pasaulē garšīgākos kartupelīšus. Brazīlijā es redzēju pilnīgi trakus Olodum bundziniekus un okeānā peldēju gan saulrietā, gan saullēktā. Bulgārijā mani cienāja ar Tarator dzērienu un es naktī meklēju kastītes netālu no Policijas patruļas. Kambodžā mēs peldējāmies baseinā uz jumta, salijām Ankoras templī un gandrīz nejauši izņēmu no bankomāta 800’000USD. Ķīnā ar vilcienu vienā virzienā braucu piecas stundas, pretējā – vienu stundu. Kolumbijā saplīsa taksometrs, paziņas aplaupīja un mēs nelegāli ielauzāmies svešā hotelī un izmantojām baseinu. Čehijā Pilzenes pagrabā nogaršoju pasaules garšīgāko alu no gigantiskas koka mucas. Vācijā dzīvoju dzīvoklī pie ebreju-ukraiņu tantes ar kuru sarunājos vāciski. Ekvadorā braucu pārbāztā autobusā, uz kuru aizveda nejauši sastapts vīrietis, kurš mums izmaksāja biļetes. Ēģiptē braucu gan ar kamieļiem, gan džipiem. Spānijā bija tik karsti, ka uz lieliskām tapām uzdzērām daudz alu un gandrīz neatradām ceļu uz hoteli. Igaunijā uzkāpu Munameģī un dažos citos kalnos. Somijā iegāju īstā somu pirtī. Francijā noberzu pēdas un tāpēc dienā izbraucu ar desmit velosipēdiem. Lielbritānijā apēdu pasaulē dārgāko snikers un tad apmaldījos privātmāju rajonā. Gibraltārā šķērsoju aktīvas lidostas skrejceļu. Honkongā piedzīvoju Blade Runner pilsētas panorāmu realitātē. Horvātijā nesaslimu ar vēdergripu, bet izpeldējos akvaparkā. Ungārijā nakšņoju dīvainā padomju stila kempingā ar simtiem vietu, pēc tam šķērsojām valsti pa kvalitatīvāko šoseju kādu nācies redzēt. Indonēzijā apstaigāju vulkāna krātera malu. Indijā, līdzīgi kā filmās, skrēju pakaļ vilcienam, līdz mani ierāva vagonā. Itālijā dzēru vīnu uz terases, izbaudot saulrietu. Japānā vienu reizi nakšņoju simtgadīgā namā, otru reizi nakšņoju simtgadīgā graustā. Laosā kāpu kalnā un ēdu bumbai līdzīgu gurķi, kuru nerunīgs džeks iznesa no meža. Lietuvā nopirku savu pirmo fotoaparātu. Latvijā dzimu un augu. Marokā klepoju no dūmiem, kas radās sadegot desmitiem aunu galvu. Meksikā gāju tur kur neļāva, bet izdzīvoju. Mjanmā kratījos smagās mašīnas kravas kastē, lai nokļūtu pie simtiem gadus zeltīta akmens. Nīderlandē skaistā puķu tirgū ēdu ņammīgas vafeles. Nigērijā gulēju cietā gultā, redzēju melnu Maiklu Džeksonu un ar rokām ēdu metrīgu zivi. Peru redzēju zombiju gājienu. Filipīnās nogriezu matus par vienu eiro. Polijā nopirku skapi. Portugālē atradu sāls baseinus. Rumānijā izbraukāju gan pa romiešu, gan komunistu ceļu. Singapūrā iemīlējos Āzijā un bēgu no krāpniekiem. San Marino iekļuvu krusā. Serbijā divas reizes braucu uz Nowy Sad, jo nakšņoju paradīzes dārzā. Slovākijā dzīvoju deviņstāvenē un secināju, ka filmā viss bija pareizi. Zviedrijā apmaldījos perfektu ikea namiņu rajonā. Šveicē neredzēju nevienu kalnu, jo bija migla. Taizemē ar velosipēdu izbraukāju laukus un Nora dabūja saules dūrienu. Turcijā pa šosejas vidu gāju uz pilsētu un kāpu stāvā pilsētas mūrī skatīties saulrietu. Ukrainā ēdu Banošu un stīvējos ar autoservisa darbinieku. Amerikā redzēju līdz šim skaistāko dabu.  Vjetnamā iemācījos braukt ar motorolleri un uzkāpu kalnā nesatiekot nevienu tūristu.

Ko likt mugursomā

Ceļot var dažādi, ar koferiem, ar tūrisma grupām, ar auto, ar stopiem. Mēs biežāk ceļojam ar sabiedrisko transportu un mantas nesam mugursomās. Šeit došu mazu piemēru, ko ņemt līdzi ar mugursomām dodoties uz kādu siltu Āzijas valsti.

Sākumā mums bija parastās pārgājienu tipa mugursomas, kurās mantas jāstūķē līmeņos no augšas, bet tagad izmēģinam tādas, kuras atveras no priekšas, dodot piekļuvi visām mantām uzreiz. Šīs itkā ir praktiskākas, taču pārgājienu somas bija ērtākas staigājot.

Ko likt iekšā, braucot no Latvijas uz tālām zemēm? Ne ko daudz, jo lielu daļu varēs iegādāties pēc vajadzības. Svarīgākās lietas, kuras paņemt jau no mājām:

  • Kredītkarte un žūknsītis vietējās naudas, sadalīts pa somām
  • Pase
  • Telefons un lādētājs
  • Fotoaparāts un lādētājs
  • Trīs t-krekli un šortas
  • Maisiņš ar ārkārtas situācijas zālēm (sorbex, ibuprofēns, varbūt antibiotiku kurss)
  • Nelielu dienas somu, kuru izmantosi, kad būsi bāzējies viesnīcā. Tajā var ielikt ūdeni, fotoaparātu, maku. Mūsu Osprey Farpoint tāda dienas soma ir integrēta.

Garās bikses un džemperis/mikroflīss ar lietus jaku būs mugurā, īpaši, ja izbraucot no Latvijas laiks šeit nav jauks. Lietus jaku pēc tam var iestūķēt somā. Vairāk t-kreklus var nopirkt uz vietas, jo ārpus Eiropas tie parasti maksā 3-5$ un ir forši nopirkt kaut ko ar vietējo simboliku (tikai ne “es piedzēros Bombejā” vai tamlīdzīgus). Vienmēr kreklus un zeķes var izmazgāt, priekš kam katru dienu jaunu? Citas zāles vienmēr var dabūt uz vietas, ja vienīgi tiešām netaisies viens iet džungļos uz vairākām dienām. Nebraucot pārgājienā, iesaku neņemt zābakus, bet tikai zandales vai iešļūcenes. Labi, var paņemt zemās kedas, ja nav silts laiks.

Siltām zemēm noderēs arī cepurīte, kuru ver uzreiz arī vilkt galvā, tāpat peldētājiem varētu noderēt plāns un kompakts dvielis (un galu galā, dvielis taču esot svarīgākais ceļotāja inventārs) .

Paliekot maza budžeta Āzijas viesnīciņās jāatceras, ka šampūnus tur nedala, tāpēc var noderēt maza pudelīte šampūna, kā arī, protams, zobu pasta un birste.  Saules krēmi un odu līdzekļi tālajās valstīs būs labāki un lētāki, jo pie mums nemēdz būt ne malārijas odu, ne dedzinošas saules.

Galvenais atcerēties to, ka visu, ko nepaņemsi, nebūs jānes, taču vajadzības gadījumā varēs nopirkt. Šis īpaši strādā Āzijā, kur tāpat viss ir lēts un veikali ir visur, arī lauku ciematos.

Īpašais ēdiens lidojot

Neskatoties uz to, ka Aviokompānijas bieži lielās ar savu īpašo ēdienu lidojuma laikā, realitāte ir tāda, ka ēdiens lidmašīnā vienmēr ir diezgan drausmīgs. Ir gan tā, ka pastāv neliela kontroles iespēja, kur bez maksas ir iespējams norādīt cita veida ēdienu, kurš gan arī ir tik pat briesmīgs, taču vismaz atšķirīgs.

Continue reading

Kuru aviolīniju izvēlēties

Kaut kur lidot tuvajos maršrutos var vienalga ar ko, jo parasti lidojumi Eiropas mērogos nav garāki par autobusa braucienu uz Gulbeni. Taču ja jālido septiņas vai divpadsmit stundas, gribas lielāku komfortu un patīkamu lielu ekrānu uz kura skatīties filmas. Piemēram, jaunais Finnair Airbuss solās būt lielisks:

Bieži esmu dzirdējis viedokļus, ka, piemēram, Lufthansa ir labāka par Finnair, vai KLM ir labāks par Airfrance un tamlīdzīgi. Patiesībā viss ir atkarīgs no veiksmes, biļetes cenas un maršruta. Esmu lidzojis ar desmitiem dažādu aviolīniju un varu labi salīdzināt, ka Finnair uz Bangkoku parasti lido ar sen nemainītu, vecu salonu, taču uz Honkongu ar jaunu, lieliem ekrāniem, ērtākiem krēsliem. AirFrance mēdz būt izcils multimediju centrs ar USB lādētāju, taču mēdz gadīties arī šādas šausmas, ar pelnutrauku apakšā (bilde tapusi pirms dažām dienām): 

Ir tā, ka dažādos maršrutos mēdz lidot dažādas lidmašīnas. Visas aviokompānijas garajos reisos ir puslīdz vienādas, ja izvelk vidējo. Uz Bogotu gan KLM, gan AirFrance bija drausmīgi vecs salons, taču uz citiem maršrutiem šīs abas ir bijušas ar pilnīgi jauniem saloniem un lieliem ekrāniem. 

Laicīgi noteikt ar kādu krēslu rēķināties ir ļoti grūti, jo zināms ir tikai lidmašīnas modelis un tās sēdvietu izvietojums, taču par multimediju centra versiju nekādu garantiju nav. Dažreiz indikators var būt lielākā cena, taču konkrēti zināt nevar nekad, lidmašīnas taču mēdz arī aizvietot. 

Tāpēc beigās varu tikai atkārtot – visas populārākās aviokompānijas ir puslīdz vienādas, ja izvelk vidējo starp dažādiem maršrutiem. Finnair, KLM, Airfrance, Lufthansa – katrai gadās kāda pabriesmīga lidmašīna kādā konkrētā maršrutā vai datumā. 

P.S.: Parēķināju, ka šobrīd esmu lidojis ar šādām ~27 aviokompānijām, ir ko salīdzināt: KLM, Air France, Finnair, FlyBe, American Airlines, British Airways, Lufthansa, Air Baltic, Latcharter, Martinair, LOT, Czech Airlines, Garuda, Ryanair, Cathay Pacific, Virgin Blue, TAM airlines, Avianca, Austrian, Aeromexico, United Airlines, Delta, Airasia, Vietnam Airlines, Philippines Airlines, AeroGol. 

ASV 8: Epilogs

Ir dažādi veidi kā ceļot. Mēs paši reti pieturamies pie vienas sistēmas. Esam ceļojuši ar auto, ar kemperi, ar sabiedrisko transportu. Reizēm guļam viesnīcās, citreiz hosteļos, arī pie zimmer-frei tantēm Vācijā, kā arī kempingos teltīs. Katra veida ceļojumam ir savas labās un sliktās puses, reizēm nākas izvēlēties starp komfortu un cenu, citreiz vienkārši gribas ērtības, bet citreiz – dzīvot kopā ar vietējiem un ēst uz ielas.

ASV ceļojums noteikti bija pats dārgākais mūsu ceļošanas pieredzē, daļēji jo Kalifornija ir ASV dārgākais štats, bet daļēji arī dēļ mūsu pašu izvēlēm. Gribējām “civilizēto” braucienu, gribējām Disnejlendu, komfortablu auto. Āzijā mēs ceļojam pavisam atšķirīgi. Līdz ar to, šis brauciens nebūs atkārtojams katram lasītājam, taču ceru, ka noderēs dažas idejas un resursi.

Plānošana nav vienkārša. Esam satikuši cilvēkus, kuri ir pamatīgi vīlušies pēc ceļojuma ar bērnu, taču visas problēmas rodas plānošanā. Kaut kas nav paredzēts, par kaut ko ir aizmirsts. Nav runa par katras minūtes ieplānošanu, drīzāk par visu aspektu apsvēršanu un sagatavotību negaidītiem apstākļiem. Piemēram, nav problēma nerezervēt viesnīcas un uz aklo doties ar sabiedrisko transportu uz nejauši izvēlētu pilsētu, taču jāpadomā, kas būs, ja neatradīsiet viesnīcu, kuros rajonos tādas visticamāk ir lielākā skaitā, kāds būs rezerves plāns, kā izklaidēsiet bērnu, kad būs jau tumšs un gribēsies gulēt.

Ceļojumus uz ASV šobrīd apgrūtina dolāra un eiro attiecība, kas nupat jau tuvojas 1:1. Tāpēc lai nesagādātu nepatīkamus pārsteigumus, labāk plānojiet pesimistiski, rēķinot ka 1USD = 1EUR. Ja nokritīsies zemāk, būs tikai patīkami.

Mēģināšu aprakstīt plānošanas skeletu, tādu kā izejas kodu, secīgi.

Ideja

Ceļojums vienmēr sākas ar ideju. Aizbraukt uz konkrētu valsti vēlme ir vienmēr, taču ceļojums sākas tad, kad ir konkrēta doma, ko vēlies redzēt. Es vienu dienu nolēmu, ka vēlos aizbraukt uz Josemītu ieleju. Apskatījos kartē kādas ir tuvākās pilsētas, ka tur ir vēl daži nacionālie parki. Sapratu, ka uz Lasvegasu un Losandželosu no Rīgas ir lētākie lidojumi. Apsvēru cik dienas varētu ņemt atvaļinājumā, uzmetu uz Google Maps apli ar vēlamo maršrutu un parēķināju, cik kilometrus dienā iespējams bez stresa nobraukt ar auto. Sapratu, ka vietām apskates vietu ir vairāk, vietām mazāk – tajās nāktos braukt garākus gabalus. Nedaudz paregulēju maršrutu, lai pārbraucieni ir vienmērīgāki un nav jābrauc visu dienu.

Plāna uzmetums Plāna uzmetums

Tālāk apskatījos kādi klimatiskie apstākļi parasti ir paredzamajā laikā. Sapratu, ka Aprīlī vēl ir pārāk auksti, tāpēc domās pārcēlu ceļojumu uz Maiju.

Sāku rakstīt teksta formā, aptuveno plānu pa dienām, tukšas atstājot dienas, kad nebija zināms ko darīsim. Pamazām pārbīdot un aizpildot dienas, plāns arī izveidojās.

Parasti dienas plāns bija brokastis, brauciens, pēcpusdiena un vakarpuse brīvi, nakšņošana. Daži izvēlas braucienu veikt vakarā un vietu apskatīt priekšpusdienā, īsti nezinu kā ir labāk, esam darījuši dažādi.

Avio

Lidmašīnas biļešu meklēšanai izmantoju vairākus resursus, Kayak, Skyscanner, Matrix. Pēdējais kaut kā patīk vislabāk, jo tur iespējams ierakstīt izlidošanas un ierašanās lidostas atdalītas ar komatiem, ja nav svarīgi no kurienes lidot (reizēm ar auto ir lētāk aizbraukt uz Kauņu un lidot no turienes). Otrkārt, ir iespējams norādīt nekonkrētus izlidošanas datumus, piemēram “lidojumi maijā no Rīgas uz LAX, LAS vai SFO, ar ilgumu no 10-16 dienām”.

Secinājām, ka Maijā lidmašīnu biļetes ir ārkārtīgi dārgas, tāpēc domu uz brīdi pieturējām un neko nedarījām. Kad sapratu, ka ik pa 3-4 dienām cenas mainās, Kayakam uzdevu sūtīt epastus, kad cena krītas. Kādā naktī atnāca ziņa, ka vairākām aviokompānijām cena ir nokritusies par saviem 30%. Veicām visu kombināciju meklēšanas vēlreiz, beigās gandrīz nopirkām biļetes AirFrance mājaslapā, taču kaut kāda sistēmas gļuka dēļ, maksājums netika pieņemts. Kamēr lādējos un meklēju citus maksājumu veidus, meklētājā pamanīju, ka Finnair ir cenu nometis vēl zemāk. Tā arī tikām pie biļetēm.

Kempingi

Tā kā viss brauciens koncentrējās uz nacionālajiem parkiem, kurus gribējām apskatīt vairāk nekā tikai ieskrienot uz dažām stundām, plāns bija palikt tajos ar nakšņošanu teltī. Visos parkos ir telšu kempingi, taču secināju, ka tajos ieteicams vietas rezervēt. Bija vēl tikai februāris, vairāki mēneši pirms brauciena, taču pēkšņi izlasīju, ka pēc rezervēšanas atvēršanās, kas notiek Februārī, vietas pazūd stundu laikā. Secināju, ka rezervācija atveras tieši tajā pašā dienā, kurā šo lasīju.

Problēma ar šādu rezervēšanas nepieciešamību protams ir tāda, ka jāzin kurā konkrēti datumā būsi konkrētā dienā. Piemēram, kad secināju, ka kādā no parkiem vairs nemaz nav vietas, plāns jau bija nedaudz jāmaina. Pa vidu kempingiem, ieplānoju arī dienu viesnīcā Lasvegasā, lai ir iespēja ieiet dušā un pastaigāt pa pilsētu tīrākās drēbēs.

Kempingu rezervēšana notiek divās mājaslapās, Recreation.gov ir tikai oficiālie nacionālo parku kempingi, savukārt Reserveamerica ir arī privātie, kuri gan bieži ir dārgāki. Viena nakts teltī maksā 15-20$, atkarībā no parka. Cenā iekļauti visi cilvēki, telts un auto stāvvieta pie telts. Cenā nav iekļauta ieeja nacionālajā parkā – nacionālo parku abonenta karti  iespējams nopirkt arī Rīgā no rokas, jo katru karti iespējams izmantot divi cilvēki – cenai Rīgā vajadzētu būt ap 35-40$ un šāda plastikāta karte dod iespēju visai ģimenei ar vienu auto iekļūt jebkurā “National” dabas parkā, visā periodā, kas minēts uz kartiņas. Orģinālā cena ir 80$

Telts

Gandrīz visas naktis gulējām teltī. Telti vedām līdzi no Latvijas, jo mums ir ļoti kompakta un viegla telts, kuru var sapakot volejbola bumbas izmēra somā un iebāzt mugursomas apakšpusē. Bija grūti saprast kādus guļammaisus vajadzēs, jo temperatūras prognozes ik dienas mainījās. Brīžiem solīja naktīs +15 grādus, bet pēdējās dienās uznāca kaut kāda lielā rietumkrasta apokalipse un vidējās temperatūras visā mūsu braucienā bija kādus 10 grādus zem normas. Tāpēc nācās ar steigu iegādāties jaunus guļammaisus. Šobrīd ASV dolārs ir ļoti spēcīgs, tāpēc cerēt uz lētu iepirkšanos ASV vairs nevar – atšķirībā no gada-divu senas pagātnes, cenas ir kāpušas par kādiem 30%. Tāpēc aprēķinājām, ka guļammaisus lētāk pirkt Latvijā. Nopirkām Marmot dūnu guļammaisus, kuru komforta temperatūra ir -2C un pēc tam relatīvi dārgo cenu nenožēlojām, jo vairākas naktis temperatūra nokrita zem nulles.

Kempingos atļauts kurināt uguni, katrā telts vietā ir ugunskura vieta. Nekur nav ļauts vākt kritušus zarus, malka jāpērk kempinga viekaliņā, kurā var nopirkt visu nepieciešamo dzīvošanai teltī, malka parasti maksā $5-8 par paku.

Transports

Ceļojumos bieži izmantojam sabiedrisko transportu, šādi vislabāk iepazīt cilvēkus un redzēt valsts patieso seju. ASV tas ir daudz grūtāk, jo sabiedriskā transporta infrastruktūra ir slikta, ar vilcienu vai autobusu iespējams tikai nokļūt nākamajā pilsētā. Nevienu no nacionālajiem parkiem tā saprātīgā veidā apmeklēt nemaz nav iespējams, ja nav savs auto. Tāpēc nolēmām ar sabiedrisko braukt tikai ceļojuma sākumā, kamēr auto vēl nebija ļoti nepieciešams. No Losandželosas lidostas uz pilsētu iespējams tikt ar visai lētu “LAX FlyAway” autobusu, pašā pilsētā ir metro, pa pilsētas apkārtni kursē vilciens. No Holivudas uz Anaheimu, kur atrodas Disnejlenda, arī braucām ar vilcienu (Metrolink Orange County Line from Union Station to Fullerton, tālāk ar to pašu biļeti ir tiesības braukt 43. autobusā uz Disnejlendas rajonu).

Auto

Ilgstoši pētot piedāvājumus, secināju, ka lētākais bija nomāt auto no Alamo, taču nevis pa taisno, bet caur portālu Netflights. Caur šo portālu ne tikai iznāca lētāka cena, bet arī komplektā nāca apdrošināšana un bezmaksas iespēja braukt arī otram cilvēkam. Bieži tas ir par maksu. Izvēlējāmies nevis pašu lētāko un mazāko auto, taču lielās klases vieglo auto, ar domu, ka garos pārbraucienos tā būs ērtāk. Lielās vieglās automašīnas īre uz 14 dienām izmaksāja 368 EUR, t.i. ap 26 EUR dienā. Biju domājis, ka tiksim pie Ford Fusion, taču saņēmām Hyundai Sonata, kurš gan ASV versijā bija lielisks auto, milzīgs un komfortabls, gandrīz pilnīgi jauns. Autokrēsliņu Oliveram izvēlējāmies nevis īrēt, bet par 25$ nopirkt turpat Toys’R’Us veikalā. Nomas kantorī viss notika ļoti ātri, teju divās minūtēs jau bijām ārā pie jaunās mašīnas. Neviens neko nemēģināja piespiest vai pārdot. Uzrādiju tiesības (standarta, bez jebkādiem tulkojumiem), atrada rezervāciju, iedeva atslēgas.

Degviela Kalifornijā bija dārgāka kā citos štatos, vidēji 4$, bija iespējams atrast par $3.85, bet bieži nebija cita varianta kā $4.25 par galonu. Jūtas štatā cena bija ap 3$ vai nedaudz pat zem. Kā rakstos minēju, uz garajiem gabaliem ieteicams uzpildīt bāku pie izdevības, jo uz vienutuļākām šosejām reizēm uzpildes staciju nav. Par degvielu maksāšana notiek šādi – ieejam veikalā, samaksājam par maksimālo iespējamo, tad ejam liet degvielu – ja būs mazāk kā minēts, tad noņems tikai iztērēto. Pie paša automāta Europiešu kredītkartes pretī neņēma, iekšā ņēma.

Pārtika

Kalifornijā ēstuvēs ēst sanāk visai dārgi, nereti pat salīdzinoši zemās klases Dennys izmaksās 12$ par omleti, 2$ par kafiju, kopā visiem savācas prāva summa. Bieži ēdām diner tipa ēstuvēs, Dennys no tām bija normālākais, turpretī IHOP vispār neiesaku iet iekšā. Cheesecake factory apmeklējām galvenokārt, jo skatamies seriālu Big Bang Theory, taču tur bija visai garšīgs ēdiens un cenas bija pieņamamas. Pārtikas veikalus jau aprakstīju, tie atrodami nostāk no parastajiem lielveikaliem un navigatoros atrodami meklējot supermarket, grocery. Foršākie bija Ralphs, Safeway, Raley’s, Whole Foods. Losandželosas un Sanfrancisko pilsētu rajonos pārtikas veikalos ēdiens bija ļoti dārgs, piens $2.5, graudu maize sagriezta $3-4. Tik tiešām lētāk ir paēst Subway vai Chipotle ieskrietuvēs. Tā kā dzīvojām teltīs, gatavojām uz prīmusa visu ko, cepām pankūkas no maisījuma, vārijām makaronus, ravioli, veģetāro čili no pupām. Ēstuvēs ēdām tikai dienās, kad bijām pilsētās.

Navigācija un internets

Internetu lietojām kafejnīcās un viesnīcās, kur bija WiFi, citkārt vienkārši iztikām bez. Biju apskatījies, ka priekšapmaksas SIM karte bez līguma izmaksā ap 45$ un nolēmu iztikt bez. Navigāciju tāpēc nācās lietot bezsaistes režīmā, man bija programmas Sygic (maksas, uz akciju paņēmu par 50% atlaidi) un Here (bezmaksas). Navigācijai Sygic ir foršāks, taču tāpat visai dumja programma, ja jāatrod konkrēts veikals vai kaut kas, kam nav zināma adrese. Here savukārt ir lielisks priekš navigācijas pilsētās, jo satur transporta līnijas un piedāvā izplānot to kombinācijas.

Lielās izmaksas

Finnair aviobiļete no Rīgas uz Losandželosu un atpakaļ, vienam cilvēkam: EUR 480
Disnejlendas dienas biļete: pieaugušajam USD 99, bērnam USD 93
Cirque de Soleil biļete vienam: USD 90
Auto noma: EUR 368
Degviela: Nerēķināju līdzi, bet uz 3500km aptuveni $200
Kempingi, desmit naktis (bija iespēja ņemt lētākas vietas) : USD 257

Vēl par maksāšanu – neatceros vietu, kur nebūtu iespējams maksāt ar kredītkarti. Jebkurā sīkākajā kioskā ņēma pretī mūsu Mastercard. Maestro gan neņēma.

Maršruts

Kvadrātainās bildes

Sen pagājuši tie laiki, kad Instagram bija atrodamas tikai mākslīgi sakropļotas ēdiena bildes no miglainiem telefoniem. Šobrīd esmu atbrīvojies no pilnīgi visiem kontiem, kas publicē ko tamlīdzīgu un sekoju tikai noskaņu fotogrāfijām. Daži no šiem bildē ar filmu kamerām, daži ar spoguļkamerām, bet visi ir vienkārši izcili. Šeit daži no labākajiem fotogrāfiem. Katram tikai viena bilde, taču pēc tās īsti spriest par kopīgo noskaņu nevar, veriet katru vaļā un skatieties profilos. 

A photo posted by Rob Strok (@robstrok) on

A photo posted by Martin (@mrtin_) on

A photo posted by eli tymkiv (@westcoasteli) on

A photo posted by Kyle T. Houck (@kylehouck) on

A photo posted by Sam Elkins (@samuelelkins) on

A photo posted by Walids Ibrahim (@walids) on

A photo posted by Alex Strohl (@alexstrohl) on

A photo posted by wayne (@potatounit) on

Bonusā arī šie skaistie konti:

instagram.com/finn/ + 
instagram.com/andyto/ + instagram.com/chrisburkard/ 
instagram.com/kodiak.stag/ +
instagram.com/monascherie/ +
instagram.com/samciurdar/ +
instagram.com/zachallia/ +
instagram.com/fursty/ +
instagram.com/morganphillips/ +
instagram.com/kylehouck/ 

ASV 7: Piekraste

Braucot uz Sanfrancisko, projām no Sierra nevada kalniem, domāju par daudzajiem savvaļas dzīvniekiem, kurus satikām. Kāpēc tie nebaidījās no cilvēkiem? ASV dabas parku teritorijās medības ir aizliegtas. Dzīvnieki paši kontrolē savu populāciju, dabiskā pārtikas ķēdes ceļā. Varbūt tie nebaidās no cilvēkiem, jo jau 150 gadus nav sajutuši nekādus draudus no mūsu puses? 

Latvijā bieži dzirdēts arguments, ka mednieki kontrolē savvaļas dzīvnieku populāciju, taču no otras puses, bieži esmu dzirdējis no biologiem, ka šo argumentu izdomājuši paši mednieki – izšaujot dzīvniekus, to instinkts ir atražot savu skaitu, tāpēc tas kļūst par maģisko apli un nekādu rezultātu nedod. 

Protams, grūti uzminēt patiesos iemeslus, gan jau ka pasaule ir pilna ar neatkarīgiem un absolūti konfliktējošiem pētijumiem par šo tēmu, kā jau par daudz ko. 


Tuvojoties pilsētai, satiksme kļuva ļoti intensīva. Šoseju visas joslas bija aizņemtas un kustība reti sasniedza atļauto ātrumu. Labi, ka savlaicīgi bijām nolēmuši dzīvot ārpus pilsētas, jo ar auto sēdēt milzīgos korķos nemaz negribējās. 

Kā jau rakstīju iepriekšējā rakstā, šis kempings bija štata līmeņa parkā, nevis valsts, tāpēc bija atšķirīgs. Šoreiz bijām izvēlējušies telts vietu, pie kuras nevar piebraukt ar auto, tikai ar kājām. Tālu jāiet nebija, toties vieta bija klusāka un mierīgāka – eikaliptu birzī uz kalna, ar skatu uz ezeru. 

Bijām ieradušies visai savlaicīgi, tāpēc pēc telts uzsliešanas, devāmies pēcpusdienas braucienā uz pilsētu. 

Ar auto aizbraucām līdz San Leandro dzelzceļa stacijai, pie kuras pēc plkt. trijiem iespējams bez maksas novietot automašīnu – lieliska iespēja, ņemot vērā, ka Sanfrancisko centrā autostāvvietas maksā ārkārtīgi dārgi. 

Vilciens nedaudz vairāk kā pusstundas braucienā mūs ieveda tieši Sanfrancisko centrā. Bijām izsalkuši, tāpēc aizgājām uz milzīgu Cheesecake Factory, kurš atradās uz kāda lielveikala jumta, paēdām milzīgas agrās vakariņas un atpūtāmies kā pilsētnieki. Tikai mēs zinājām, ka esam pēdējo nedēļu gulējuši teltī un ka arī vakarā gulēsim uz zemes. 

Pastaigājām pa slīpajām ielām, izbaudījām vakara saules gaismas un skatu uz Alkatrazu tramvaju ielas galā, iegājām dažos veikalos un tad jau arī bija laiks doties mājup. 

Nākamajā rītā uz pilsētu braucām jau no paša rīta. Sanfrancisko ir jauka pilsēta, viena no simpātiskākajām kurās ir būts. Ostas rajonā risinājās mākslinieku tirdziņš, bioloģisko dārzeņu tirdziņš. Ar tramvaju izbraucām maršrutu gar ostu, kuras liela daļa ir pārvērsta dažādos mākslas projektos. Iegājām vēl vienā nacionālajā parkā (San Francisco Maritime National Historical Park), kurā bija arī savs muzejs. Nacionālie muzeji ASV vienmēr ir ļoti interesanti un labi aprīkoti. Ar interesi iepazināmies ar Sanfrancisko vēsturi, kamēr Olivers izpētija visas instalācijas. 

Paēdām Chipotle meksikāņu ieskrietuvē, kuri izceļās ar to, ka atklāti ir pret ĢMO izmantošanu un piedāvā veģetāriešu maltās gaļas aizstājēju savos ēdienos. 

Kā jau iepriekš rakstīju, ASV un Kalifornijā it īpaši nav nekādu lielu problēmu dzīvot “zaļi”. Protams, tas maksā daudz, taču eko, bio un cita tipa veikalu ir ļoti daudz, tiek rīkoti lokāli audzēta bioloģiska ēdiena tirdziņi, ļoti daudz veikalos tiek atbalstīta atkārtota maisiņu izmantošana utt. Ja skatoties TV varētu padomāt, ka ASV ir tikai neveselīga ēdiena citadele – nē, tā nav, izvēle ir liela. Lielākā problēma ir tajā, ka neveselīgs ēdiens ir lētāks. 

Diena pagāja lielā staigāšanā. Vakarā vēl izstaigājām Presidio, kas ir tāda savdabīga, sakopta un parkam līdzīga teritorija, kur vēl līdz nesenam laikam atradusies militārā bāze. Galvenais šīs teritorijas pluss bija piekļuve skaistam skatam uz slaveno Golden Gate tiltu no piekrastes stāvkrasta, no saulrieta puses. Pēc tilta sabildēšanas aizgājām arī uz vietu, kur devās lielākā daļa tūristu, taču no tās vietas bildes nesanāk labas, jo saulīte ir otrpus tiltam. 

Bijām izbaudījuši jauko pilsētu, tagad bija laiks doties tālāk. 

And we come out on the highway and go right battin up to Monterey in the Big Sur dusk where down there on the faint gloamy frothing rocks you can hear the seals cry.

— Jack Kerouac, Big Sur

ASV šoseja numur viens ir skaists ceļš, kas, vijoties gar skaistajiem Big Sur stāvkrastiem, aptuveni savieno Sanfrancisko un Losandželosu. Šis ceļš sākas Monterejā, uz kurieni arī devāmies. 

Apskatījām Montereju, tās konservu industrijas pārpalikumus, pavadījām laiku bērnu laukumiņā, apmeklējām netālu esošo Carmel pilsētiņu. Mazas jaukas mājiņas jūras krastā, mierīga gaisotne un ļoti dārgas ēstuves. 

Tālāk sākās slavenais Highway 1. 

Saulrieta gaismā klinšainie stāvkrasti turas pretim baltajām okeāna bangām. Zeltaina migla, siltums. Džeks Keruaks šeit sarakstīja savu grāmatu Big Sur, kura, lai gan itkā risinās fiktīvā vietā, apraksta reālas vietas, to skaitā skaisto Bixby creek tiltu. 

But you look up into the sky, bend way back, my God you’re standing directly under that aerial bridge with its thin white line running from rock to rock and witless cars racing across it like dreams! From rock to rock! All the way down the raging coast!

— Jack Kerouac, Big Sur

Savu pēdējo telsts nakti pavadījām jaukā kempingā, akmeņainās Big sur upes pašā krastā. Nākamo dienu braucām pa Big sur piekrasti, piestādami ik pa brīdim lai izbaudītu skaistos skatus, kurus vārdos nespēju aprakstīt. Satikām cilvēkus, kas vēroja kokā sēdošu Kondoru, ārkārtīgi retu un izmirstošas sugas putnu. Piestājām vietā, kur saulītē gulēja simtiem jūras ziloņu, līdzīgu lieliem roņiem vai jūraslauvām. Kamēr pētijām roņus, tālāk okeānā uzradās vaļi, par kuriem jūras ziloņu vērotāji bija lielā sajūsmā.

Vakarā ieradāmies savā necilajā viesnīcā Santamonikas nomalē, kur sakrāmējām mantas. Nebija skaidrības kā pavadīsim savu pēdējo dienu braucienā – rītdienai plāna nebija. Vai brauksim iepirkties vai pastaigāsim pa pilsētu? Visbeidzot jau naktī ar Noru divatā nolēmām, ka vēlreiz jābrauc uz Disnejlendu. Ceļojuma sākumā bijām tik ļoti izpriecājušies, ka vēlējāmies to izbaudīt vēlreiz. Oliveram neko neteicām, tikai cēlāmies agri no rīta un braucām. Bijām gan pilsētas otrā pusē, taču apvedceļš ļoti labi pildija savu funkciju un Anaheimā nokļuvām četrdesmit minūtēs. 

Disnejlendā ar auto iebraukt bija pārsteidzoši vienkārši – no šosejas vienkārši atdalījās vairākas joslas, kuras pa taisno iebrauca gigantiskā stāvvietā. Tūkstošiem apmeklētāju, kas šeit ierodas, momentā tiek sadalīti katrs savā joslā, kur uzreiz var samaksāt par auto novietošanu, katram auto ir sava josla tālāk uz citu stāvu, kur bez apstājas un maldīšanās tikām novirzīti konkrētā stāvvietā. No brīža, kad nogriezāmies no stāvvietas, līdz izkāpšanai no mašīnas, pagāja dažas minūtes. Priekš gigantiskā Disnejlendas apmeklējuma tas bija vienkārši neticami. 

Ar Disnejlendas pozitīvajām emocijām arī noslēdzās mūsu ģimenes izbrauciens pa ASV rietumu pusi. Nākamajā daļā lasiet tīri praktiskas informācijas sarakstu, kas noderēs tiem, kas arī plāno doties līdzīgā braucienā. 

ASV 6: Yosemite

Skotijā dzimušais un ASV Viskonsinas štatā uzaugušais Džons Mjūrs jau kopš bērnības bija aizrāvies ar zinātni, ģeoloģiju un botāniku. 1867. gadā, veseļojoties no negadījuma darba vietā, kas viņu uz laiku bija padarījis neredzīgu, viņš nolēma pamest mājas un darbu un doties tūkstoti jūdžu garā pārgājienā uz Floridu. Kad viņš pa ceļam saslima ar malāriju, viņš nolēma mainīt virzienu un devās uz rietumiem – uz Josemītu ieleju. 

Kad Mjūrs ieradās ielejā, viņš sāka strādāt kā palīgs Džeimsa Hačingsa kokzāģēavā un visu savu brīvo laiku pavadīja staigājot pa ieleju un pētot visus tās nostūrus. Viņš sajuta dziļu, garīgu saikni ar zemi un dabu un nolēma veltīt visu savu mūžu neskartās dabas pētīšanai. 

Lai arī daudzi sākumā uzskatīja, ka vīrs ar garo bārdu, kurš klaiņoja pa mežiem, runāja ar kokiem un ziediem, noteikti ir sajucis prātā, Mjūrs ar skaistajiem rakstiem iekustināja daudz notikumu. Kad 1903. gadā prezidents Teodors Rūzvelts nolēma apmeklēt šo reģionu, viņš vēlējās iepazīties ar dīvaino Mjūru. 

Climb the mountains and get their good tidings. Nature’s peace will flow into you as sunshine flows into trees. The winds will blow their own freshness into you, and the storms their energy, while cares will drop off like autumn leaves.

— John Muir

Viņi divatā devās kalnos, kur palika pa nakti zem zvagznēm, runājot par dabu un tās nozīmi. Šī neparastā tikšanās bija viens no ASV un pasaules nozīmīgākajiem notikumiem dabas aizsardzības vēsturē, jo Rūzvelta turpmākās runas izklausījās gluži kā no Mjūra mutes. Pēc vairāku skaistu dabas teritoriju apmeklēšanas, Rūzvelts izveidoja piecus nacionālos parkus (tajā skaitā pirmo pasaulē nacionālo parku Jeloustounā) un desmitiem citu dabas teritoriju, iekustinot dabas aizsardzības kustību visā pasaulē. 

Yosemite is by far the grandest of all the special temples of Nature I was ever permitted to enter

— John Muir

Es gribu šeit atgriezties vēlreiz. Lai arī bijām šeit divas dienas, ir sajūta, ka nekas nav redzēts. Te ir tik daudz saulrietu un saullēktu ko redzēt. Tik daudz kalnu un upju, tik daudz gadalaiku. 

Es vēlos doties kalnos. Sagaidīt sauli kāpjam pāri kalnu malai. 

Iemesls Josemītu ielejas slavai nav tālu jāmeklē. Jau iebraucot ielejā, ceļa malā paveras grandiozs skats. Milzīgs plašums, kurš trīs dimensijās ievelk sevī – vairākos slāņos ir brīnums pēc brīnuma. Plašs mežs, līgavas plīvura ūdenskritums pa labi, gigantiskā El Capitan klints siena pa kreisi, Half Dome klints centrā – ielejas izkārtojums nevarētu būt labāk izdomāts talantīga mākslinieka fantāzijas lidojumā. Un viss šis brīnums – ceļa malā. Nav pat dienām jākāpj kalnos. 

Iekārtojamies kempingā, kur Olivers iepazīstas ar kaimiņu puiku un viens otram rāda savas mantas, runājam ar viņa vecākiem, stāstam par savu braucienu. 

Tuvojas vakars, tāpēc dodamies apskatīt ieleju no lejas. Bijām redzējuši tik daudz bilžu un filmu par šo vietu. Dzīvē viss šķiet kompaktāks un ātrāk apskatāms nekā biju iztēlojies. Visur viegli piebraukt ar autobusu, visas takas ir īsākas kā šķita. 

Pirms kāpjam pēdējā autobusā atpakaļ uz kempingu, stāvu uz tilta pār Mersedas upi, kad pēkšņi pretī esošais Half Dome halns eksplodē saulrieta krāsās. 

Pēdējie kadri, dodamies pie miera. 
Ir sajūta, ka vienā pēcpusdienā esam redzējuši tik daudz. Gaiss ir auksts. 

No rīta kaimiņi mums stāsta, ka naktī kempingā bija iemaldījies lācis. Tas bijis nostāk no mūsu telts, cilvēki ar katliem un pannām dauzot, lāci esot aizbaidījuši. 

Šodien laiks ir nedaudz apmācies. Ātri pabrokastojam un dodamies uz dabas taku, kas ved kalnos, paraleli krāčainai upei, pretim vairākiem ūdenskritumiem. Rīts ir vēss, taču ātri vien paliek karsti no grūtās kāpšanas augšup. Kārtējo reizi taka ir asfaltēta, taču ļoti stāva un mums, plakanās zemes pārstāvjiem, ir grūti. 

Pēc aptuveni divu kilometru stāva gājiena, sasniedzām pirmo ūdenskritumu, kur nolēmām, ka vajadzētu doties atpakaļ, ja šajā dienā vēl vēlamies paspēt uz visiem citiem nozīmīgajiem apskates punktiem un takām. 

Nonācām atpakaļ Josemītu ielejas ciematā, kur uzzinājām, ka ceļš, pa kuru bijām ieplānojuši braukt kalnos uz Glacier point un iet pārgājienā, ir slēgts dēļ pasliktinātiem laika apstākļiem. Tad arī sāka līt lietus. Tas pamatīgi sagrāva mūsu plānus, jo Glacier point ceļā bija vairāki no plānotajiem gājieniem un skata punktiem. Nedaudz apjukuši, paslēpāmies no stiprā lietus iekš muzeja un informācijas centra. Lai atpūtinātu kājas, nelielā kinoteātrī noskatījāmies saīsināto variantu no skaistās Kena Bērnsa filmas par Josemītu nacionālo parku, kuru bijām redzējuši arī pilnajā garumā. Lietus nebija mitējies. Neko darīt, adaptēsimies situācijai. Izbraukājām dažus aplīšus pa lietaino ieleju, pabildējām to ko nu varēja. 

Miglas ieskautā Josemītu ieleja
Miglas ieskautā Josemītu ieleja

Tā kā iepriekšējā vakarā jau visus galvenos ielejas punktus bijām apmeklējuši, nolēmām šo lietaino dienu nepavadīt šeit, tā vietā devāmies garākā braucienā uz Hetch Hetchy ieleju, par kuru ir cits, sāpīgs stāsts no Džona Mjūra biogrāfijas. Negribu jūs apgrūtināt ar vēsturiskiem tekstiem vietā, kur daudzi no lasītājiem sagaida praktiskus padomus, taču vienā teikumā tikai pateikšu, ka Hetch Hetchy bija Mjūra mīļākā vieta Josemītu parkā, taču pēc lielā Sanfrancisko ugunsgrēka, tika nolemts appludināt Hetch Hetchy ieleju, lai nodrošinātu pilsētu ar ūdeni. Pēdējos mūža gadus Mjūrs un viņa dibinātā Sierra Club biedrība cīnijās par Hetch Hetchy ielejas glābšanu, taču viņi zaudēja. Džons Mjūrs mira īsi pēc ielejas appludināšanas projekta apstiprināšanas. 

Līkumotajā ceļā starp Josemītu un Hečhečijas ieleju temperatūra nokrita līdz gandrīz nulle grādiem un atkal sāka snigt sniegs. Ceļu iekļāva migla un sniegputenis. 

Atbilstoši šīs vietas liktenim, mūsu apmeklējums bija sērīgi sapņainos pelēkā toņos. Migla gulēja uz rezervuāra ūdens. 

Vakarpusē, pirms atgriezāmies kempingā, atradām dušas, sakopāmies un tad jau devāmies gulēt uz šīs dienas kempingu – Wawona, kurš atradās labu gabaliņu no ielejas. Ieradāmies jau pilnīgā tumsā. Telts vietai bija atvēlēts pamatīgs gabals pie krāčainas upes. Lija lietus, tāpēc ātri uzbūvēju telti mitrajās smiltīs un devāmies gulēt, vakariņas neēduši (bijām paēduši tunča sendvičus, braucot no Hečhečija ielejas). 

No rīta laiks nebija labāks. Apmākušās, pelēki baltas debesis, sijāja lietus. Devāmies uz Sanfrancisko pusi. 

Šajā pilsētā sākotnēji bija plānots palikt viesnīcā, taču kad mēnešiem ilgi nebija izdevies atrast naktsmītni, kura maksātu zem 100 eiro dienā un kuras komentāros nebūtu rakstīts, ka “paveicās, ka mani nenodūra”, beigās nolēmām atkal palikt teltī. Anthony Chabot štata parks atrodas netālu no Oakland, kas ir daļa no Sanfrancisko. Biju noskatījis tieši šo parku, jo tas atradās īsa brauciena attālumā no dzelzceļa stacijas, kas mums deva vieglu piekļuvi pilsētai. Ieradāmies kempingā un uzbūvējām telti, skaistā pļaviņā, kalnā ar skatu uz ezeru, eikaliptu koku birzī. 


ASV 5: Sequoia

No rīta izbraucām no Lasvegasas centra un devāmies uz veikalu papildināt pārtikas krājumus. Kartē bijām pamanījuši, ka arī šeit ir pārgājiena preču veikals REI, tāpēc vienā brīdī vienkārši vairs nenoturējos, un devāmies atkal iepirkties. Oficiālais iemesls bija, ka man vairs negribējās ar “čībiņām” riskēt staigāt pa akmeņiem, jo vienreiz jau biju kāju izmežģījis, tāpēc vajadzēja nopirkt zābakus, kas satur potīti.

Tālāk sekoja brauciens pa šoseju. Šosejas Amerikā ir visai labas, lai arī daļa no tām neizskatās īpaši svaigas. Bieži ir redzami ielāpi, kurus gan ar automašīnu nejūt, bedru un iebrauktu rišu nav. Reizēm segums veidots no kaitinošām betona plāksnēm, tad rodas sajūta, ka brauc vilcienā. Interesanti, ka degvielas uzpildes stacijas nekad nav šosejas malās kā pie mums – parasti ir norāde, ka uzpildes stacija un restorāni (to visu kopā sauc “services”) atrodas nākamajā izbrauktuvē pa labi. Tad nu nobrauc no šosejas un, pirms iebraukt kādā sīkajā miestā, atrodama vesela benzīntanku un ēstuvju pilsētiņa. 

Atļautie ātrumi ir dažādi, lielākais ko manījām bija 90 jūdzes stundā, kas ir 144Kmh, biežāk gan bija 60-70 (96-112kmh). Praktiski bez izņēmuma visi brauc par desmit jūdzēm ātrāk kā atļauts, tāpēc, ja mašīna ir ērta un klusa, arī lielie attālumi sarūk diezgan ātri. Šosejām, kurās ir tikai viena josla virzienā, bieži ir aizliegts apdzīt, taču ir norādes, pēc cik jūdzēm būs apdzīšanas josla, kur lēnākajiem ir pienākums pārkārtoties pa labi. Līdzīgas “trīs joslu sistēmas” esam redzējuši arī Polijā un gribētos, lai arī Latvijā ceļus būvētu šādi – tas ir ļoti ērti, ja nav jāiebrauc pretējā braukšanas virzienā, lai apsteigtu lēnākos. 

Kopumā satiksmes dalībnieki Amerikā ir ļoti pieklājīgi. Nevaru atcerēties nevienu situāciju, kad pret mūsu kļūdu kāds izturētos agresīvi. Vienmēr tiksi palaists, ja kļūdas pēc stāvi pie krustojuma un neizmanto sev doto priekšroku, neviens netaurēs un neapbrauks. Vienā situācijā Nora nejauši apgriezās uz vienvirziena ceļa. Pretī braucošās automašīnas piestāja, un vadītājs ar smaidu pateica – es ceru jūs pamanījāt, ka šis ir vienvirziena ceļš? Visi pasmējās, nogriezāmies pareizi un braucām tālāk. 

Degvielas cenas ir ļoti dažādas un atkarīgas no štata. Kalifornijā tās bija astronomiski augstas, gandrīz divas reizes lielākas par to cenu, kuru maksājām Jūtas štatā. Cilvēkiem ar labām matemātikas zināšanām varu dot piemēru, ka Jūtā benzīna ASV galons maksā $2.8, bet Kalifornijā $4.8. 

Garo pārbraucienu laikā mēdzām degvielas stacijās iegādāties kafiju, kura ir, līdzīgi kā gāzētie dzērieni, pieejama pašapkalpošanās stendos. Atliek izvēlēties kāda izmēra krūzi gribi, samaksāt par to, un tad iepildīt vēlamo dzērienu. Gāzētos dzērienus praktiski visur drīkst uzpildīt vairākkārt, taču neviens sevi cienošs Amerikānis neizmantos šo sistēmu, lai vairākus cilvēkus padzirdītu no vienas krūzes. Krūzes pārsvarā gan ir milzīgas – arī kafiju bija iespējams nopirkt litrīgā krūzē. 

Pārsvarā mūsu šīs dienas brauciens vijās cauri klinšainam tuksnesim. Redzējām saules paneļu “fermu”, Džošua kokus, sāls līdzenumu tālumā. 

Vienā brīdī uz tablo virs šosejas pamanījām uzrakstu, ka šoseja pēc piecām jūdzēm ir slēgta. Īsti nesapratām kā uztvert šo informāciju, tāpēc turpinājām ceļu, jo apkārtceļa šeit nebija. Kad pienāca norādītais attālums, iestājāmies pamatīgā sastrēgumā. Mašīnas pārvietojās ar ātrumu metrs desmit sekundēs, ne ātrāk. Vienā brīdī visi tika vienkārši novirzīti nost no šosejas uz nelielu ciematu. Visi sabrauca zālē un noparkojās – milzīgi daudzumi stāvošu mašīnu. Kāds runātīgs vietējais onkulis pienāca arī pie mūsu atvērtā loga parunāties – izrādās uz šosejas esot noticis negadījums ar bojāgājušajiem. Policija pilnībā noslēgusi jūdzi no šosejas, lai visu būtu iespējams satīrīt. Viņš ieteica doties uz pilsētu. Pilsēta gan tur nekāda – dažas mājas un veikals. Kādu stundu pavadījām Target veikalā, kurā par laimi bija wifi, tāpēc varēju sekot notikumu attīstībai. Kad uzzināju, ka šoseja ir atbrīvojusies, devāmies tālāk. 

Kad beidzās tuksnesis un ar lielu loku bijām apbraukuši Sierra Nevada kalnus, lai tuvotos Sekvojas nacionālajam parkam no vienīgās puses, no kuras tajā var iebraukt, vide sāka mainīties. Redzējām ļoti daudz apelsīnu dārzu, zemeņu lauku, ķiršu koku. Piestājām vienā no neskatāmajām vietām un nopirkām milzu kasti ar svaigi novāktām mellenēm, zemenēm un ķiršiem. 

Kad saule jau bija sākusi rietēt, beidzot piebraucām pie Sequoia nacionālā parka ieejas. Būdiņā neviena nebija, tikai uzraksts, ka vēlie apmeklētāji aicināti samaksāt pie izbraukšanas. Drīz vien atradām savu “Potwisha” kempingu, kurā pirmo reizi mums bija piešķirta arī metāla lāču kaste. 

Protams sākotnēji tas viss likās ļoti smieklīgi – droši vien bailīgie amerikāņi tikai ceļ paniku. Visur ir uzraksti, ka mašīnā atstāt nedrīkst neko – pat bērna sēdeklīti jāliek lāču drošajā kastē. Zobu pasta, mitrās salvetes, pilnīgi visu, kas smaržo. Nedaudz skeptiski, taču paklausījām instrukcijām. 

Pats kempings bija visi jauks. Šeit mums bija paredzētas divas naktis, taču kā vēlāk secinājām, nebijām novērtējuši tā atrašanās vietu. Lai tiktu līdz Sequoia parka reālajām apskates vietām, nācās braukt vairāk kā pusstundu pa ārkārtīgi līkumkotiem serpentīna ceļiem augšā kalnos, tā, ka ātri vien sāka mesties slikta dūša. Ja plānojat braukt uz turieni – rezervējiet februāra sākumā, kad atver rezervāciju un izvēlieties kempingu kas ir tuvāk parka centrālajai daļai, augšā kalnos. 

Ka bijām uzlīkumojuši jau gana augstu un šķērsojām aptuveni 1400 metru augstumu, iebraucām Milžu Mežā, kurā sāk augt skaistie Redwood koki un protams pēc brīža ieraudzījām arī pirmos Sekvojas kokus. 

Sekvojas koki ir pēc tilpuma un masas lielākie koki pasaulē. Tie ir patiesi gigantiski un tos ir ļoti grūti nofotografēt tā, lai ir iespējams saprast to apmērus. Interesanti, ka milzu Sekvojas aug tikai augstāk par 1400 metriem virs jūras līmeņa un ir daudz citu interesantu faktoru, kas ietekmē to augšanu. 

Šo milzīgo koku miza nav cieta un kraupaina, kā varētu iztēloties – tā ir mīksta un nedaudz līdzīga dzīvnieka spalvai. Sekvoju čiekuri ir ļoti mazi, pat mazāki kā mūsu egļu čiekuri. Kad pirms vairāk kā simts gadiem šos kokus pirmo reizi atklāja augstu kalnos, tos mēģināja zāģēt, taču secināja, ka krītot tie sašķīst un nav derīgi koksnes ieguvei. Vēl ļoti daudz šo koku gāja bojā, jo cilvēki pilsētās negribēja ticēt, ka eksistē tik lieli koki. Daudzus sadalīja gabalos un veda uz izstādēm, kur tāpat neticēja šo koku eksistencei, un pat nodēvēja 1876. gadā izstādīto sekvojas fragmentu par “Lielo kalifornijas krāpšanu”. 

Lielāko sekvoju apkārtmērs ir 32-33 metri, pie augstuma virs 80 metriem. To vecums ir 2500-2800 gadu. 

Any fool can destroy trees. They cannot run away; and if they could, they would still be destroyed, — chased and hunted down as long as fun or a dollar could be got out of their bark hides, branching horns, or magnificent bole backbones…. Through all the wonderful, eventful centuries since Christ’s time — and long before that — God has cared for these trees, saved them from drought, disease, avalanches, and a thousand straining, leveling tempests and floods; but he cannot save them from fools

— John Muir

Vēlāk, kādu laiku pēc Nacionālā parka dibināšanas tika secināts, ka no čiekuriem neaug jauni sekvoju dzinumi, čiekuri neveras vaļā. Izrādījās, ka ar meža apsaimniekošanas uzsākšanu, vairs netika pieļauti mežu ugunsgrēki, kuriem ir liela nozīme sekvoju dzīvē. Uguns iznīcina dažādus nelielos krūmus uz zemes, dezinficē sekvoju mizu, kā arī ar karstumu atver čiekurus, kuri karājas zaros. Vēlāk pelni kalpo kā mēslojums, zemē nokritušajām sēklām. Uguns reti kad nodara lielu ļaunumu kokam, no šādas meža degšanas tam ir tieši ieguvums. 

Vecākie sekvojas koki šeit stāv jau gandrīz trīs tūkstošus gadu. Šie koki ir tiešām karaliski. Ieejot šajā gigantu mežā var sajusties kā tāds niecīgs puteklis uz gigantiskas katedrāles paklāja, tik lieli un mūžseni šie koki šeit stāv tūkstošiem gadu, izdzīvojuši visu mūsdienu civilizācijas vēsturi un cerams, turpinās stāvēt vēl ilgi. 

Meža svaigais gaiss smaržoja pēc priedēm, bija visai auksti. Devāmies apskatīt muzeju, kurš bija ļoti jauki iekārtots un pilns interaktīviem elementiem, lai iepazītu visu par šo mežu un skaistajiem milžiem. 

Reindžeri informācijas birojā Oliveram piešķīra uzdevumu lapu, kuru dienas gaitā bija jāaizpilda. Jāatrod dzīvnieka pēda, jāierauga putns, vāvere, jāatrod konkrētas formas akmeņus utt. Kad uzdevumi bija izpildīti, Oliveram reindžere lika atbildēt uz dažādiem jautājumiem, kurus mēs pārtulkojām. Kad tas bija paveikts, bija jānodod jaunā reindžera zvērests, ar roku uz sirds – kuru mēs arī tulkojām, un Oliveram tas bija vārds vārdā (latviski) jāatkārto. Kad tas bija paveikts, Olivers parakstījās un saņēma Jaunā Reindžera piespraudi. 

Braucot garām informācijas centram uzdūrāmies nelielam sastrēgumam – vairākas automašīnas bija apstājušās un cilvēki izkāpuši no tām. Izrādās – ceļa malā pie nelielas pļaviņas “ganās” lācis! Stāv un ēd zālīti. Momentā klāt bija reindžeris un visiem lika braukt tālāk, jau pēc piecām minūtēm, kad ar kājām biju atgriezies, lācis bija aizbaidīts projām un to vairs nemanīju. 

Izstaigājām dažas takas, iepazināmies ar mazāk populāriem sekvojas kokiem, saelpojāmies svaigu gaisu. Paēdām gigantisku picu nelielā informācijas centra veikala ēstuvē, atpūtinājām kājas. Tur noklausījām sarunu, ka pie mēness pļavas arī redzēts lācis. Nedaudz satraukuma sajūta jau bija, ja pie info centra blakus vazājas lācis un arī netālu no dabas takas tāds esot manīts. 

Lāci Latvijā redzēt ir liels retums. No vienas puses pret šiem dzīvniekiem izjūtu lielu respektu un bijību, tas nav tāds dzīvnieks, ar kuru vēlētos satikties aci pret aci tumšā mežā. Taču no otras, likās, lāci redzēt būtu lielisks piedzīvojums.

Parka tālākais gals, kurā atrodas arī šī mēness pļava tieši bija mūsu plānos, taču nolēmām doties turp, neskatoties uz šo sarunu, jo nolēmām, ka tas droši vien ir bijis tas pats lācis, kuru redzējām pie ceļa. 

Brauciens bija visai garš, taču ceļā nemanījām nevienu mašīnu. Dažus cilvēkus satikām tikai pie tuneļa koka, kas ir nogāzusies sekvoja, caur kuru izcirsts automašīnu tunelis. Tālāk atkal neviena. Piebraucām pie mēness pļavas parkinga, tur dažas mašīnas stāvēja, taču cilvēka neviena. Tuvojās vakars, saule jau rietēja, gaiss kluss un mierīgs, laiks silts un patīkams. Pēc mums piebrauca kāds auto, no kura izkāpa sieviete un apjautājās, vai mēs esot redzējuši lāci, kurš kaut kur šeit esot redzēts. Pateicu nē, taču nepieminēju, ka paši tikko piebraucām, tāpēc sieviete iekāpa atpakaļ un aizbrauca. 

Salikām visu ēdienu lāču kastēs pie pārgājienu takas sākuma, jo automašīnās nekas nedrīkst palikt. Tā arī vieni paši devāmies pa taku. Sākumā tā bija nedaudz asfaltēta, vēlāk pārgāja parastā smilšu taciņā pa meža malu. Meža vidū bija tāda kā pļaviņa, vietām klāta ar ūdeni. Saulrieta zeltainā gaisma burvīgi apspīdēja meža malu un sajūtas bija fantastiskas. 

Pēkšņi kaut kas sakustējās! Tieši blakus takai, pie nokrituša koka saknēm, burtiski dažus soļus no mums, vakariņoja murkšķu ģimene. Četri murkšķi mierīgi skrubināja savus ēdamos un nelikās ne zinis, kad tuvojos lai viņus fotografētu. Pagriezu galvu pretējā virzienā – gluži kā multenē par Bembiju – vairākas stirnas grauž lapas takas otrā pusē. Sajūtas kā pasakā, kur dzīvnieki mierīgi nāk tev klāt un nebaidās. 

Kamēr fotografēju stirnu, pamanam kaut ko sakustamies tepat blakus pļaviņā – tumšais kunkulis kādus 50 metrus no mums ir melnais lācis! Stirnas pagriež galvu, paskatās uz lāci, tad ēd tālāk. Mēs nedaudz satraucamies, jo nezinam kā rīkoties, ka ar lāci nāktos krustot ceļus – esam pilnīgi vieni. Esam tikai dzirdējuši, ka jātaisa troksnis un lācis pats aizies projām – tie nav agresīvi. 

Secinam, ka atlikušais ceļš met loku un ved tieši garām vietai, kurā stāv lācis. Nolemjam saņemt dūšu un turpināt ceļu, jānoiet vēl kādi 300-400 metri līdz taka met loku un pagriežas viņa virzienā, cerams viņš mūs izdzirdēs un dosies projām. Dodamies pa taku, ik pa brīdim pārbaudot, vai viņš tur vēl ir – stāv, ēd, projām neiet. 

Taka jau pievirzījusies ļoti tuvu lācim, daži desmiti metru, taču priekšā jau ir krūmi, nobildēt arī īsti nevar, jo man nav nekādu tele objektīvu un priekšā ir lapotne. 

Taka pagriežas tieši lāča virzienā. Nolemjam veikt visai neapdomīgu manevru, mest loku pa skrajo mežu, lai apietu takas posmu, pie kura dzīvnieks uzturas. Kad esam jau mežā, saprotu, ka šeit diskomforts ir lielāks – esam nost no cilvēku takas, dzīvnieku teritorijā. Te mūs citi gājēji neredzētu, turklāt mēs neredzam lāci. 

Apejam biezākam krūmājam, kad secinam – lācis pazudis no iepriekšējās vietas. Vai tas ir devies pa taku uz priekšu? Vai iekšā mežā? Ja tā, tad uz kuru pusi – kur mēs bijām, vai kurp dodamies? 

Ieturam virzienu uz priekšu līdz nonākam uz takas un varam turpināt ceļu. Neliels satraukums, taču šķiet lācis ir devies projām un varam mierīgi iziet taku un atgriezties pie auto. 

Patiesībā gan no lāča īpaši nav jābaidās. Ja to neaizkaitina, viņš neko cilvēkiem nedara. Tas ir ieinteresēts tikai ēdienā, tāpēc mēdz apmeklēt cilvēku apdzīvotas teritorijas, meklē ēdienu mašīnās, teltīs un citur. Šī iemesla dēļ visām miskastēm ir īpaši vāki, kuri tiek noslēgti ar karabīni un trosi. Protams, pat ja šie melnie lāči nav īpaši bīstami, uzskriet viņam virsū un izbiedēt nav vēlams. 

Saulrietu devāmies skatīties uz 2050 metrus augsto Moro klinti. Tālāk atlika pusstundu līkumot līdz kempingam, pagatavot vakariņas un doties gulēt.