Ķīna ir milzīga valsts. Pirms pieciem gadiem, kad Oliveram bija tikai pusotrs gads, bijām ceļojumā uz Pekinu, Siaņu un lielo Ķīnas mūri. Toreiz redzējām daudz kā interesanta un sapratām, ka Ķīnā ceļot nav tik sarežģīti, kā varētu domāt. Taču Ķīna ir milzīga valsts. Šeit ir ļoti daudz skaistu vietu, kuras visas nav iespējams redzēt ne vienā, ne divos garos braucienos. Šoreiz devāmies uz Dienvidķīnu, meklēt citu dabu, citu klimatu un citus ēdienus.
Uzreiz gribu uzsvērt, ka reizēm bildes var būt maldinošas. Ķīnā ir daudz fantastiski skaistu skatu, taču tikšana līdz tiem mēdz būt grūta un individuālam ceļotājam bez pieredzes Āzijā es neieteiktu kā pirmo gala mērķi izvēlēties Ķīnu.
Ķīnā ir ļoti daudz vietējo tūristu, kuri sava milzīgā skaita dēļ vienmēr tiek organizēti grupās. Individuālam ceļotājam, kur nu vēl ārzemniekam, šeit infrastruktūras ir maz. Ķīnā gandrīz neviens nerunā angliski un infrastruktūra ir sapiņķerēta un nepārdomāta, tāpēc bez kārtīgas plānošanas un iepriekšējas izpētes var sanāk vilties vai sagādāt sev negatīvas emocijas.
Šajā aprakstā centīšos aprakstīt sarežģītākos momentus, lai nākamajiem ceļotājiem palīdzētu izvairīties no šādām situācijām. Pašiem mums gāja labi, un nepatīkamus momentus nepiedzīvojām, tāpēc ceru, ka apraksts noderēs kādam par iedvesmu vai informācijas avotu.
Viena valsts, divas sistēmas
Maršrutu bijām ieplānojuši tā, lai nav vajadzības braukt pa loku un atgriezties sākumpunktā. Par sākuma punktu izvēlējāmies Honkongu, bet mājās biļetes bija nopirktas no Čuncjinas, kas atrodas centrālajā Ķīnā.
Honkonga, kas, lai arī ir Ķīnas sastāvdaļa jau kopš 1997. gada, nav īsta Ķīna. Šeit ir cita valūta, cita ekonomiskā sistēma un pilnīgi cita sajūta ielās. Paši ķīnieši to sauc par One country, two systems.
Galvenais mērķis šeit bija Disnejlenda, tāpēc Honkongā bija paredzēts nakšņot trīs naktis. Visas viesnīcas šajā ceļojumā biju rezervējis iepriekš, galvenokārt dzelzceļa dēļ. Visu ceļojuma maršrutu bija paredzēts pārvietoties ar vilcieniem, kuru biļetes Ķīnā jārezervē stipri iepriekš, jo tās tiešām reāli arī izpērk. Iepriekšējā braucienā jau bijām saskārušies ar problēmu, ka trīs dienas uz priekšu nav pieejama neviena vieta nevienā vilcienā, tāpēc ar šo riskēt neiesaku. Mēs izmantojām ļoti atsaucīgu un izpalīdzīgu aģentūru travelchinaguide.com, kuri ne tikai nopirka manis izvēlētajiem braucieniem biļetes un konsultēja, kurus maršrutus labāk izmainīt, bet kuriem ir arī lieliska un informatīva mājaslapa, kurā ir vairāk noderīgas informācijas kā Lonely Planet. Pašam nopirkt biļetes nav iespējams, jo Ķīnas dzelzceļu mājaslapa ir ķīniešu valodā un tajā rezervēšanai vajag Ķīnas pasi.
Tāpēc loģiski, ka, ja visas vilcienu biļetes jau ir kabatā, nav nekādu problēmu rezervēt arī viesnīcas, jo datumi un laiki jau zināmi.
Jau Ķīnā viesnīcas nav ļoti lētas vai īpaši labas, taču Honkongā viesnīcu cenas ir ārkārtīgi augstas. Grūti būs atrast istabu centrā trim cilvēkiem zem simts eiro dienā, turklāt tā pati, kuru bijām rezervējuši, izrādījās ne īpaši jauka — astotajā stāvā, uz kuru pat lifts nebrauc. Jābrauc līdz septītajam un tad jāiet ar kājām pa evakuācijas trepēm.
Taču sāksim visu no sākuma!
Honkongas lidostā pirmais uzdevums bija atrast Octopus karti, ar kuru samaksāt par vilciena braucienu uz pilsētu. Par to iespējams maksāt tikai skaidrā naudā, taču vienīgais lidostas valūtas maiņas punkts ir ārkārtīgi sliktu kursu. Šeit nekādā gadījumā neieteiktu mainīt naudu. Kā internetā biju lasījis – šis kurss ir sliktāks, kā pilsētā ieiet tumšā sānielā un prasīt nepazīstamiem cilvēkiem samainīt. Taču, kā uzzināju, maksāt nav nepieciešams uzreiz, jo vilcienā var iekāpt turpat lidostā, nepērkot biļeti. Biļeti var nopirkt pirms iziešanas no gala stacijas, kurā atrodams jau daudz labāks valūtas maiņas punkts.
Octopus karte Honkongā ir gandrīz obligāta, jo ar to būs jāmaksā par visiem metro braucieniem, ar to var norēķināties kioskos, autobusos, veikalos – praktiski visur.
Nonākuši pilsētā, diezgan ātri atradām savu viesnīcu, uzbraucām, kā jau rakstīju, sarežģītā veidā uz savu stāvu un secinājām, ka tā ir gluži parasts hostelis ar vienu darbinieku un metālisku divstāvu gultu desmit kvadrātmetru istabiņā. Pašam hosteļa stāvam nebija ne vainas, tas bija tīrs, labi dekorēts, taču – kā jau hostelis.
Nedaudz atkopušies no lidojuma, devāmies vakara pastaigā. Pirmās sajūtas bija visai drūmas, jo ārā lija lietus un prognozes liecināja, ka spēcīgs lietus gaidāms visā Ķīnas teritorijā visas tuvākās trīs nedēļas. Izgājām ārā un devāmies izmest nelielu loku pa pilsētu. Samainījām naudu, iegādājāmies telefona SIM karti, uzbraucām ar garo Honkongas āra eskalatoru un paēdām nūdeles ēstuvju rajonā.
Te ceļotājiem svarīga atkāpe par SIM kartēm. Ja plānojat ceļot uz Ķīnu caur Honkongu, SIM karti pērciet Honkongā, no China Unicom ar plānu “Cross border King Dual”, jo tā strādā abās valstīs, turklāt uz to Ķīnā pēc tam neattieksies visi bloķēšanas pasākumi, kas pamatīgi traucēs, ja SIM karti pirksiet pašā Ķīnā. Kartiņas instrukcijas ir visai murgainas, bet ideja kopumā ir tāda, ka par 118HKD iekš jebkura 7⁄11 pārtikas kioska nopērk pašu SIM karti ar kaut kādu nelielu kredītu, tad no WiFi īpašā mājaslapā ar Paypal iemaksā papildus kredītu un ar pogu kombināciju telefonā nopērk 1GB datu. Augstāk minētajā linkā apakšā ir visa vajadzīgā info.
Otra laimīgākā vieta uz zemes
Pirmo reizi Disneyland bijām pirms gada, kad ASV ceļojumā apmeklējām pirmo, oriģinālo Disneja zemi un, tā kā tur bija tiešām lieliski, nevarējām palaist garām arī šo filiāli. Šeit Disnejlenda ir mazāka, taču jaunāka. Dažas no atrakcijām ir tādas pašas, taču lielākā daļa ir atšķirīgas.
Biļetes šeit ir nedaudz lētākas kā ASV, turklāt absolūti pietiek ar vienu pilnu dienu. Tiem, kas nav lasījuši mūsu ASV ceļojuma aprakstu, tas, protams, joks par pasaules laimīgāko vietu, taču te tik tiešām ir ļoti interesanti un arī pieaugušajiem jautrība garantēta. Disnejlenda ir mazāk atrakciju parks un vairāk piedzīvojumu zeme, jo te ir daudz un dažādas izklaides, pārsteidzošas, skaistas un ļoti kvalitatīvi nostrādātas. Jebkurā valstī iesaku doties un izbaudīt arī pašiem.
Bildes trāpījušās no āra, taču pašas labākās lietas atrodamas tieši telpās, kur ir tumšāks un nav daudz laika fotografēt.
Lietus un mākoņi
Pēdējo dienu Honkongā pavadījām, staigājot pa pilsētu, apmeklējām bezmaksas publisko botānisko dārzu un zoo, kāpām Viktorijas kalnā, pabraukājām ar funikulieri. Visu dienu līņāja lietus un bija visai apmācies, taču ļoti silts, kas visai labi kompensēja lietu.
Ja nav apmācies un negāž lietus, iesaku doties uz Victoria peak ar ne pārāk dārgo funikulieri (kuram, izrādās, ir arī pieturas stacijas, ja nu izlemjat kājām iet daļu no ceļa), un apskatīt skaisto Honkongu no putna lidojuma, kas paveras no Lugard road gājēju ceļa.
Welcome to the land of prosperity
Kad Honkonga bija izpētīta, bija laiks doties uz lielo Ķīnu. Agri no rīta paēdām brokastis kādā kafejnīcā ar lielisku kafiju, tad devāmies uz metro, kur pārsēdāmies uz austrumu dzelzceļa līniju, kurš ved uz Ķīnas robežu. Robežpunkti ir divi, Lok Ma Chau un Lo Wu, neesot īpaši svarīgi kuru no tiem izvēlēties, jo abos atrodamas Šenženas metro stacijas, no kurām pēc tam var nokļūt kur vien nepieciešams.
Robežas pārbaude bija standarta, taču darbiniekam nebija kaut kas saprotams Olivera nesen izdotajā pasē, tāpēc mūs visus paaicināja uz kaut kādu intervijas kabinetu, kur pēc minūtes pases atkal atdeva un varējām doties tālāk.
Ķīnā metro ir moderns un viegli lietojams. Ar angļu valodu aprīkotajā biļešu ekrānā nospiežam vēlamo staciju, iemetam Ķīnas naudiņas un saņemam žetonu vai plastmasas kartīti. To ievietojam vārtiņu atverē un tiekam iekšā. Bieži vien tiek jautāts somas izlaist caur rentgena aparātu kā tādā lidostā, taču, kad pie tā pierod, viss notiek operatīvi un ātri.
Ar metro nokļuvām Shenzhen North dzelzceļa stacijā un īstie piedzīvojumi varēja sākties.
Plānojam vilcienus
Šī nodaļa vairāk interesēs potenciālus ceļotājus, citi lasītāji droši vien var lēkt pāri.
Ķīnā visas parastās dzelzceļa stacijas tiek sauktas pilsētas nosaukumā ar Zhan piedēkli, taču ātrgaitas vilcienu (CRH) stacijas gandrīz vienmēr var atpazīt pēc tā, ka tām nosaukumam galā ir debesspuse, kurā tā atrodas skatoties no pilsētas centra (ziemeļi – běi, austrumi – dōng, dienvidi – nán, rietumi – xī), piemēram šoreiz mūsu biļete bija no Shenzhenbei uz Guilinbei. Šis ir ļoti svarīgi gan izvēloties atbilstošo maršrutu, gan meklējot sabiedrisko transportu ar kuru nokļūt stacijā. Reizēm šīs ātrgaitas vilcienu stacijas atrodas tālu no pilsētas, tāpēc jāskatās, vai vilciens reāli iet ātrāk kā kāds cits variants, vai arī patiesībā atiet no tālas stacijas, tāpēc šķietami ietaupot piecpadsmit minūtes, tu autobusā zaudēsi stundu.
Plānojot vilcienus, iesaku ieskatīties CNVOL, kurā meklējot no kuras pilsētas uz kuru vēlies tikt, varēsi redzēt ne tikai numuru, kuru rezervēsi, bet arī vilciena mašrutu, kā arī abas stacijas uz kartes. Tad redzēsi, vai gadījumā prātīgāk nav ņemt citu vilcienu, kura stacija ir sasniedzama ar metro, nevis diviem lauku autobusiem. Pašas biļetes, kā jau rakstīju, pirkām Travelchinaguide, kuri mūs pabrīdināja, kad nejauši biju izvēlējies vilcienu savienojumu, kur nākamais vilciens brauca no citas, tālu esošas stacijas, un starplaiks bija par īsu.
Plānošanai vēl ļoti noderīgs resurss ir jau minētajā lapā atrodamā dzelzceļu karte, kur redzams, uz kuru pilsētu var nokļūt ar ātrvilcienu, bet uz kuru šāda līnija vēl nav izbūvēta.
Par to kāda tipa vilcienu izvēlēties jāpadomā pašiem. No vienas puses, Ķīnas ārkārtīgi komfortablie, iespējams, pasaules labākie ātrvilcieni ir relatīvi lēti un patīkami. Tie brauc ar 300km/h un Soft vai Business klases bieži pārsniedz Biznesa klasi lidmašīnās. Tos apzīmē ar burtiem C/D/G un tie mērķi sasniegs dažu stundu laikā. No otras puses, tie parasti brauc pa dienu, kas nozīmē garlaikošanos un dienasgaismas zaudēšanu. Alternatīva ir T un K klases nakts vilcieni, kuri brauc lēnāk, taču tā ietaupīsies izmaksas par viesnīcu, un nezaudēsiet dienasgaismu. Nakts vilcieni parasti izbrauc ap vienpadsmitiem un ierodas ap astoņiem no rīta, turklāt mūsu ceļojumu pieredzē šie noteikti ir kvalitatīvākie no redzētajiem nakts vilcieniem. Mēs izmantojām abas metodes, kur iespējams, braucot ar ātrvilcienu Soft klasē, nakts vilcienus izvēloties patiesi garajiem posmiem.
Par klasēm vēl viena piebilde, Soft un Hard ir tikai nosaukumi. Hard seat nav cietāks, tikai šaurāks. Hard sleeper nav cietāka gulta, tikai atklāta tipa kupeja (bez durvīm).
Šenženā
Šenženā ilgi neuzkavējāmies. Kā izkāpām no metro, tā nonācām dzelzceļa stacijā, kura bija pārbāzta kā skudrupūznis un nodrošinās lielisku kultūršoku, kā pirmais, ko redzēsiet ārpus metro tuneļa. Šeit mūsu galvenais uzdevums bija atrast biļešu kasi, no kuras, uzrādot pasi, vajadzēja izņemt iepriekš rezervētās biļetes. Rindas bija ļoti garas, taču uzreiz varu pateikt priekšā, ka biļešu zāles ir divas, vienā no tām rindas ir īsākas, jo tur pērk biļetes kaut kādiem citiem reisiem, taču rezervētās biļetes izņemt var vienalga kurā (varbūt arī nevar, taču strīdēties ar rietumniekiem nevienam nav pietiekami daudz valodas prasmju).
Izstāvējuši rindu un saņēmuši biļetes pirmajam braucienam, devāmies cauri biļešu, pasu un somu kontrolēm, līdz nonācām tipiskajā Ķīnas ātrvilcienu stacijā. Uz perona šeit nelaiž, pirms nav ieradies vilciens, tāpēc laiks jāpavada uzgaidāmajā zālē, vai kādā no dažām ēdnīcām. Tā kā esam veģetārieši, Ķīna jau pati par sevi ir liels izaicinājums, taču šī stacija izcēlās ar to, ka nepiedāvāja absolūti neko no mums pieņemamiem ēdieniem, kas uzdzina nelielu paniku — ja nu šādi būs visu laiku? Taču tā nebija, beigās tikai šī stacija bija tāda īpatnēja, turpmāk kaut ko ēdamu atrast bija iespējams vienmēr.
Paēdām, izgājām vēl vienu biļešu kontroli un iekāpām savā pirmajā īstajā vilcienā – uz Guilinas pilsētu.