Travel

ASV 1: Prologs

Amerikas Savienotās Valstis man nav svešas. Šeit viesojies biju jau septiņas reizes, kas, kā smejos, ir vairāk nekā esmu bijis Igaunijā, taču visas šīs reizes ir bijušas darba komandējumos, kuros dažreiz neko daudz nesanāk redzēt. ASV ir liela valsts un tā patiesi izprast to ir grūti. Katrā štatā ir savas īpatnības un reizēm šķiet, ka tie ir tik pat atšķirīgi kā valstis Eiropā.

Tie, kuri seko līdzi šiem ceļojumu aprakstiem tūlīt smiesies, bet man jau sen bija nepiepildīts sapnis aizbraukt arī uz pavisam atšķirīgo Ameriku – uz Kaliforniju. Liekas katru ceļojuma aprakstu iesāku ar to, ka man tur nokļūt ir bijis sapnis. Bet tā redz sanāk, es sapņoju par svešām zemēm vairāk kā par jaunu auto vai datoru.

Biju bieži dzirdējis, ka Kalifornija nemaz nav štats, bet valsts [^1]. Šis štats solīja daudz, tāpēc bija pienācis laiks doties un to visu pārbaudīt – šoreiz kopā ar Noru un Oliveru, kuriem tas bija pirmais brauciens uz filmās visbiežāk redzēto valsti.

Esmu pamanījis, ka ceļojumu aprakstos visu slavēju un bieži lietoju vārdu “fantastiski”, reti kad rakstu par slikto. Kad lidojām savu pēdējo lidojumu mājup no Helsinkiem uz Rīgu, sanāca noklausīties sarunu, kas risinājās divas krēslu rindas uz priekšu. Divas latviešu sievietes bija bijušas līdzīgās vietās kā mēs, tajā pašā laikā. Viņas lidmašīnā bija pamanījušas kādu Latvijā populāru dziedātāju un iepazinušās. Interesanti bija dzirdēt pilnīgi atšķirīgu viedokli par redzētajām pilsētām, tādu riebumu un negativitāti. Vai tas būtu latvieša asinīs pamanīt negatīvo, vai arī man ceļojumus iznāk plānot kaut kā atšķirīgi, to es nezinu, taču tas mani tikai vairāk pārliecināja, ka lietās saskatīt pozitīvo no malas izskatās daudz jaukāk un pie šī pieturēšos arī turpmāk (un ar laiku, varbūt arī sākšu to ievērot reālajā dzīvē).

Kad pirms gada apmeklēju Lielo Kanjonu, pirmo reizi radās skaidra apziņa, ka vēlos šeit atbraukt ar ģimeni un apmeklēt ASV nacionālos parkus. Doma par Sanfrancisko apmeklēšanu kaut kur apziņas tālajos plauktos mājoja jau sen, taču kad ieraudzīju reindžerus un apmeklētājiem ideāli pielāgoto nacionālo parku infrastruktūru, sapratu, ka ir vēl viena interesanta Amerikas seja, kuru vēlos izpētīt dziļāk.

Reāla plānošana sākās tad, kad pēkšņi vairākas aviokompānijas sāka piedāvāt lētākas cenas uz ASV rietumkrastu. Amerika ir liela, tāpēc no Rīgas nokļūt kaut kur Losandželosā nozīmē veselus divus garos lidojumus, kas savukārt nozīmē to, ka cenas vienmēr ir bijušas nedaudz par lielu. Kad parādījās šāda izdevība, sākās drudžaina klikšķināšana, ātras maršrutu skices, pēkšņas plānu maiņas lai paspētu uz dažādiem saviesīgiem pasākumiem tepat Latvijā, līdz beigās biļešu rezervēšana kaut kad divos naktī.

Teorētiski, es neesmu sevišķā sajūsmā par ceļojuma izplānošanu līdz pēdējai minūtei, taču izrādījās, ka šajā jautājumā īpašas izvēles nebūs: kaut kad februāra sākumā, neko nenojausdams pētīju nakšņošanas iespējas Nacionālajos Parkos, kad secināju, ka telšu vietas ir nepieciešams rezervēt. Turklāt, rezervācija atveras kaut kad februārī un visas labās vietas tiekot rezervētas jau pirmajās dienās. Ātrs skats uz kalendāru – rezervācija atveras šodien!

Nav jau grūti rezervēt telts vietu, taču, ja brauciens ilgst trīs nedēļas, uzminēt kurā dienā es būšu konkrētajā nacionālajā parkā nemaz nav vienkārši, sapratu, ka nāksies plānot visu pavisam nopietni.

Zināju, ka sākums un beigas ir Losandželosā, ka Oliveram vēlamies parādīt Disnejlendu un, ka pa ceļam vēlamies apmeklēt vairākus nacionālos parkus, balansējot starp dažādību un steigu. Vienmēr gribas redzēt tik daudz, bet neizbojāt braucienu ar lielu skriešanu.

Papildus pamatīgai maršruta plānošanai, nācās plānot arī bagāžu – tā kā lielāko ceļojuma daļu bija plānots pavadīt teltī, divu pieaugušo cilvēku mugursomās papildus parastajām lietām un apģērbam bija jāietilpina arī telts, trīs ziemas guļammaisi un paklājiņi, trauki kempingošanai un dažādas citas lietas, kuras nepieciešamas ilgstošai dzīvošanai ārpus hoteļu servisa pakalpojumiem. Sākotnēji bijām plānojuši daudz no šīm lietām iegādāties REI veikalos ASV, taču Eiro un Dolāra kursa sliktās attiecības dēļ, ASV pavisam nelaikā bija kļuvis par ārkārtīgi dārgu galamērķi. Izdevīgāk tūrisma preces bija iegādāties vēl šeit, Latvijā.

Par praktiskajiem aspektiem un plānošanu ir tapis īpašs epilogs, lai tagad nenomocītu lasītāju, tāpēc plānošanas lietas tagad liksim malā un pārcelsimies dažus mēnešus nākotnē, kad izkāpām no lidmašīnas un pirmo reizi savā ceļojumā spērām soļus uz Amerikas bēšīgā trotuāra.

Amerika ir viena no tām pasaules daļām, kur viss ir jūtami atšķirīgi. Gaiss smaržo citādi, vide ir citās krāsās, mašīnas ir citādākas un pat ceļa zīmes nav tās pašas. Manās acīs, visa Eiropa ir diezgan vienāda, ja to salīdzina ar pirmo sajūtu ierodoties ASV.

Pat lidostas ir atšķirīgas. Plati, bet zemi gaiteņi ar palietotiem paklājiem, nekādu dizaina izpausmju, praktiskas un vienkāršas telpas, kuras prasās pēc modernizācijas.

Šī īpašā sajūta, ka atrodies pavisam jaunā pasaulē man ir bijusi tikai dažas reizes mūžā – pirmo reizi esot ārzemēs, kad ierados Vācijā, pirmo reizi esot Āzijā un pirmās dažas reizes ASV. Nu jau vairs reti sajūtu šo smaržu un īpašo gaisu, taču atmiņā tas saglabājies labi – tā atklājēja sajūta, ka esi ieradies tur, kur ir tik daudz ko iepazīt.

Bijām iepriekš noskaidrojuši, ka no Losandželosas starptautiskās lidostas uz centru iespējams aizbraukt ar diezgan lētu shuttle autobusu (LAX FlyAway). Nebijām droši vai uz to paspēsim, jo ar tām lidmašīnām jau nekad neko nevar zināt, taču beigās viss risinājās gludi, imigrācija nebija sarežģītāka par ierašanos jebkurā citā valstī un bagāžu sagaidījām neticami ātri.

Arī autobuss bija atšķirīgs un savāds. Tas bija līdzīgs lielam džipam, uz kura uzmontēta kulba. Šoferis bija melnādains džeks, kurš pie somu ielikšanas kravas nodalījumā, deva mājienu, ka ja maksāšu skaidrā, varu maksāt tikai par diviem.

Brauciens bija garš un tuvojās pusnakts. Pa logu neko redzēt nevarēja, vienīgais, kas liecināja, ka esam citā valstī, bija autobusa interjers un GPS ekrāns, kurā virziena bulta rādija attālumu līdz viesnīcai.

Pašas viesnīcas durvis gan bija slēgtas. Darbinieku nebija, tikai koda atslēga un telefona numurs. Mums protams nebija lokālās telefona kartes, jo, ja tādu taisītu, tad protams tikai nākamajā dienā. Kopā ar mums uz viesnīcu ieradās arī kāds vīrietis, kurš par slēgtajām durvīm bija tik pat pārsteigts kā mēs. Viņam gan bija telefons ar interneta pieslēgumu, kurā viņš atrada pirms divām stundām sūtītu e-pastu, ka tiem, kas ierodas vēlu, durvis jāatver ar kodu. Dotais kods gan nestrādāja, tāpēc viņš zvanīja uz norādīto telefona numuru, kur viņam paskaidroja, ka kods šodien ir mainīts, bet epastu pārrakstīt ir aizmirsuši. Nepietika ar to, ka bija jātiek iekšā, savas istabas numuru taču tāpat nezinājām – vīrietis bija tik laipns, ka iedeva arī mums parunāties ar viesnīcas pārstāvi. Droši vien ja nebūtu sastapuši šo cilvēlu, gulēt aizietu stipri vēlāk.

Pēc nelielā starpgadījuma, ievācāmies šaurajā istabiņā un ieslīgām divdesmit četras stundas gaidītajā miegā.

Losandželosā pulkstenis no Rīgas atšķiras par veselām desmit stundām, tāpēc miegs bija nemierīgs. Pamodāmies nepieklājīgi agri un devāmies pastaigā. Šī pirmā viesnīca bija rezervēta Holivudā, netālu no Holivudas bulvāra. Plāns šeit bija triviāls – apskatīt zvaigznes uz trotuāra, atrast punktu no kura redzams Holivudas uzraksts un tad doties tālāk. Sākumā gan bija jāatrod īstas brokastis, jo mūsu “viesnīcā” tās sastāvēja tikai no iesaiņota mafina un sulas.

Septiņos no rīta nekas nebija atvērts. Ielas kā izlaucītas, slēģi ciet. Foursquare un Yelp biju noskatījis dažas iestādes, kurām bija jābūt vaļā un vienu no tām arī izdevās atrast.

It kā nedaudz labāka par parastu ēdnīcu, bet ne gluži hipsteru kafejnīcu līmenī, iestāde bija pieņemama un brokastis garšīgas, tikai nepatīkami dārgas un priekš man pazīstamās Amerikas – ļoti mazas. Pirmais kas ienāca prātā – droši vien jo Holivuda, jo nu nekur nav īsti normāli atstāt 40 eiro par omletēm un kafiju. Taču kā vēlāk secinājām, ne īsti Holivuda pie vainas. Drīzāk visa Kalifornija.


Kad ilgi gaidītais kofeīns pabeidza ķīmiskos procesus un pamodināja organismu, mierīgā solī nostaigājām aktīvāko no Holivudas bulvāra posmiem, kurš, tāpat kā mēs, nu jau bija pamodies. Sastapām Zirnekļcilvēku, iegājām gan Disneja, gan piecu dolāru veikalos, izmetām nelielu loku arī pa mazākām sānielām un, pēc vēl vienas kafijas iedzeršanas, devāmies pēc somām.

Zinot, ka ies grūti ar laika maiņām, šajā dienā nebiju ieplānojis neko grandiozu, tik vien cik pārvākšanos uz nākamo viesnīcu, kura atradās pie nākamās dienas lielā galamērķa – Disnejlendas. Par sapņiem te nekas nav jāraksta, droši vien daudzi bērnībā ir dzirdējuši šo vārdu, kas apzīmēja vien nesasniedzamu tālu sapņu zemi.

Anaheima ir cita pilsēta, kura gan neatrodas īpaši tālu no Losandželosas. Tik vien cik metro brauciens līdz Losandželosas centram un tad četrdesmit minūtes ar vilcienu. Vienu lietu gan nošāvām greizi – nebijām iepazinušies ar šī vilciena sarakstu. Izrādijās, ka starppilsētu vilciens, kurš dotu mums tiesības dzelzceļa stacijas glabātuvē nodot smagās somas, bija palaists garām, un tas, kura biļetes mums šādas tiesības nedod – jāgaida divas stundas. Ar lielajām somām nekur tālu staigāt negribējās, tāpēc aizgājām tikai uz Meksikāņu ieliņu netālu no stacijas. Tur risinājās Cinco De Mayo (piektā maija) svinību tirdziņš.



Pēc izkāpšanas no vilciena atlika vēl pēdējais nelielais pārbrauciens ar autobusu un gandrīz jau bijām tikuši līdz savai viesnīcai. Šī, lai arī klasificējās kā motelis, bija daudz jaukāka un modernāka vieta un te bija patīkami pavadīt tuvākās divas dienas.

Par Disnejlendu sava īpaša atkāpe. To es nezināju, taču izrādās tā pa īstam ir tikai viena vieta pasaulē, kas saucas Disnejlenda un tā ir šī – orģinālā Volta Disneja radītā atrakciju pasaule Anaheimā. Divdesmit gadus vēlāk tika izveidots otrs komplekss – Disneja pasaule (Disney World) Floridas štatā. Bez šīm divām, ārpus ASV šobrīd eksistē Eiro Disneja parks Parīzē (nesen gan pārsaukts arī par Disneyland Paris), kurš nepieder Disney kompānijai, kā arī Disneja parks Tokijā un Honkongā.

Man bija vājš priekštats par to, kas mūs šeit sagaida, taču bija skaidrs, ka braucot uz Losandželosu ar piecus ar pusi gadus vecu bērnu, to nedrīkst laist garām. Tas kas mūs sagaidīja, bija pārsteidzoši. No skeptiski noskaņotiem pieaugušajiem mēs ļoti ātri pārvērtāmies sajūsminātos bērnos un visas desmit stundas, ko šeit pavadījām, izbaudījām līdz maksimumam. Tā tiešām ir maģiska vieta. Iedomājieties, pasteidzoties notikumiem priekšā, kā mēs pavadījām savu brauciena pēdējo dienu? Izmainījām plānus un aizbraucām vēlreiz …

Blakus orģinālajai Disnejlendai ir arī otrs Disneja parks – Kalifornijas piedzīvojumu pasaule. Es gan teiktu, ka viņi principā ir vienots liels parks, kurš sadalīts uz pusēm. Apmeklēt vajag abus, taču katram ir savas nianses. Ja esat šādas izvēles priekšā – priekšroku dodiet orģinālajai Disnejlendai un Kalifornijas piedzīvojumu atstājiet otrai dienai. Abus vienā dienā apmeklēt nav fiziski iespējams, jo arī vienai Disnejlendai ar vienu dienu ir pamaz.

Tad kas īsti te atrodams? Smaidīgas sejas, fantastiski trakas un pārsteidzošas atrakcijas, līdz sīkākajām detaļām nostrādātas multeņu pasaules un, nezinu, kaut kādi burvju putekļi kurus nevar ne saskatīt, ne aprakstīt. Ja esat bijuši Junibacken Stokholmā un braukuši ar lidojošo vilcieniņu – tas būtu mazākais un vienkāršākais no tā, ko var atrast Disnejlendā. Dažas no atrakcijām bija vienkārši ģeniālas. Es nezinu cik no šīs maģijas ir atrodams Parīzē, taču mēs to noteikti dosimies pārbaudīt.

Vakarpusē pastaigājām pa Anaheimu, paēdām un nākamo dienu pavadījām Disnejlendā. Kad tikām ārā, bija jau satumsis, tāpēc atlika tikai paēst vakariņas. Tā kā bija tikai trešā diena šajā valstī, mūs māca spēcīga laiku zonu slimība (Jet-lag), Olivers turpat ēstūzī arī aizmiga.

Pārguruši un izpriecājušies ievēlāmies gultā. Rīt sākas jau cita amerika – dosimies pēc noīrētās automašīnas un nākamo nakti jau pavadīsim teltī. Par to – nākamajā rakstā.

12 Comments on “ASV 1: Prologs

  1. Skaisti, skaisti!
    Interesanti lasīt par vietām, kur pats tikko biju (nu izņemot Disnejlendu 🙂 )

  2. Man šī tevis aprakstītā jaunatklājēja sajūta vēl bez Ķīnas ir bijusi Islandē un Norvēģijas pašos ziemeļos, lieliska, vēl tagad sapņos rādās.

    1. Vizuāli sliktus maz redzējām, nobraucām 3500km un pārsvarā asfalts bija lielisks. Daži izskatījās ielāpaini, bet uz 140kmh brauca visai klusi. Vismaz ielāpi bija kvalitatīvi 🙂

  3. Ļoti forši apraksti un bildes, kā arī kaudze nenovērtējamas informācijas! Paldies!

    Pirms 5 gadiem pats nobraucu ar īrētu auto visu ASV Atlantijas krastu no pašas augšas līdz Floridai un pa iekšzemi atpakaļ. Kopā sanāca nedaudz virs 5000 km. Toreiz neko no brauciena neplānoju – vienkārši braucām iekšā visur, kur likās interesanti un gulējām pirmajā viesnīcā, kurā bija vietas.

    Nākamgad augustā braukšu no Minesotas līdz Losandželosai, pa ceļam apskatot visus tevis pieminētos nacionālos parkus. Varētu sanākt ~8000 km. Šoreiz gan domāju nopietnāk sagatavoties, tāpēc ar lielu interesi lasu tavus aprakstus. Būtu ļoti labi, ja tu pēc tam kaut kādā epilogā vai tehniskajā pielikumā tomēr aprakstītu savu plānošanas procesu, kuram tik veikli paguvi pārlēkt pāri šī raksta sākumā.

    Ar nepacietību gaidu turpinājumus!

    1. Paldies! 8000km izklausās ļoti ilgs brauciens, cik ilgi tādu plāno braukt? Mums šajā braucienā bija nedaudz virs 3 nedēļām, bet laiks paskrēja nemanot, būtu vairāk laika un naudas, varētu palikt ilgāk. Diemžēl esmu ierobežots uz 4 nedēļām gadā 🙂

      1. Ticu gan, ka tur varētu palikt ilgāk 🙂 Mums ir doma iekļauties tajās pat liktenīgajās 4 nedēļās ar visu turp/atpakaļ. Mēs būsim nedaudz mobilāki, jo mums nebūs līdzi bērni, tāpat arī varbūt visos parkos nedosimies tik garos lokālajos pārgājienos, kā jūs.

Leave a Reply to Liene Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.