Sasvīduši, noguruši un dezorientēti ievēlāmies tīrajā un modernajā Mika un Zanes dzīvoklī. Tiem, kas to vēl nezin, Miks un Zane Kambodžā dzīvo jau vairākus gadus. Sākotnēji tas bija plāns īsākam laikam, taču viņi to tikai pagarina un pagarina, jo viņiem šeit patīk. Zane strādā par skolotāju starptautiskajā skolā, bet Mikam ir paveicies un viņš var strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Ja man būtu tāda iespēja, es arī droši vien izvēlētos kādu no šī reģiona valstīm.
Izrādījās, ka mums ir daudz par ko runāt, vai tur pie vainas tas, ka beidzot atvedām ciemos latviešu valodu, vai arī vienkārši mums uzreiz izveidojās labs kontakts, bet vakars pagāja ļoti jautri un nebija nekādu nepatīkama klusuma brīžu. Olivers uzreiz sajutās kā mājās un pilnībā aizmirsa, ka viņam ir vecāki – Zane kļuva par viņa labāko draudzeni. Šķiet visiem bija patīkami sajust kādas pārmaiņas ikdienas dzīvē.
Vakarā izgājām pastaigāties pa rajonu un mūs aizveda uz interesantu jūras velšu ēstuvi, kur Miks demonstrēja savas zināšanas gliemežveidīgo ēdienkartē, izmēģinājām savus piecus veidus gliemezīšu un citu čaulveidīgo.
Nākamajā dienā devāmies nelielā izbraucienā ārpus centra. Tā kā pilsētas kā tādas nav mūsu interešu augšgalā, mūsu gādīgie izmitinātāji noīrēja tuktuku un devāmies cauri pilsētai upes virzienā.
Kambodžas galvaspilsēta Pnompeņa ir viena no tām pilsētām, kurai cauri tek varenā Mekongas upe, kura ir 4200km gara. Šo upi savos Āzijas ceļojumos esam šķērsojuši bieži, un bijuši gandrīz visās valstīs, kurās tā tek. Šajā pilsētā Mekongas upē ietek un iztek (atkarībā no sezonas) Tonle Sap, kas ir tāds kā kanāls vai upe, kas savieno Mekongu ar Tonle Sap ezeru. Šis ir lielākais Kambodžas ezers, un atkarībā no sezonas, tā ūdens platība izmainās no 2700 līdz 16000km2 (sešas reizes!). Ezers ir ļoti nozīmīgs visa reģiona ekosistēmai.
Tā kā mūsu dienas mērķis bija kāda no zīdtārpiņu audzēšanas komūnām upes otrā pusē, tuktuks uzbrauca uz neliela prāmja, ar kuru arī kārtējo reizi šķērsojām Mekongu un arī Tonle Sap upi, jo šajā vietā tās abas saplūst kopā. Starp citu arī ceļā no Vjetnamas uz šejieni šķērsojām upi tieši ar prāmi, tilta vēl nav nevienā no upes šķērsošanas vietām.
Nav tālu jābrauc, lai no galvaspilsētas nokļūtu laukos. Jau upes otrā pusē vide izskatījās pilnīgi citādi. Ceļam nebija seguma, upes krastos atradās peldošie namiņi. Brauciens bija ļoti interesants. Pa aizvien šaurākiem zemes ceļiem devāmies cauri maziem ciematiem, reizēm no tuktuka bija jāizkāpj, lai tas tiktu cauri kādai dubļu peļķei. Karstums bija ļoti spēcīgs, taču bijām jau sākuši ar to aprast.
Zīda ciemats uz kuru bijām atbraukuši, nodarbojās ar pilna cikla zīda auduma ražošanu. Zani un Miku meitenes jau atpazina, jo viņi šeit mēdz iebraukt ar dažādiem ārzemju ciemiņiem un Miks pa šiem lauku celiņiem mēdz braukāt ar velosipēdu. Kamēr ēnā atpūtāmies, mūs pacienāja ar garšīgiem augļiem un Olivers pabūvēja savu Lego. Tikām iepazīstināti ar zīdtārpiņu dzīves ciklu, sākot no zīdtārpiņu ēdienkartes un beidzot ar zīda audumiem, kurus Norai arī ļāva pamēģināt aust ar īpašajām stellēm. Oliveram brīdi pozitīvu emociju nodrošināja dienu atpakaļ dzimuši kucēni, kurus viņš atrada virtuvē zem galda.
Kad viss bija izpētīts un radiniekiem audumi iegādāti, devāmies tālāk pa šiem skaistajiem celiņiem, kurus kārtējo reizi daiļrunīgi aprakstīt man neizdodas, tāpēc šīs rindas šķiet tik īsas.
Pa ceļam apskatījām kādu budistu templi, redzējām govis, kuras ved mazgāties, budistus, kuri pieņem ēdiena ziedojumus no mājām un visādi citādi izbaudījām autentisku Kambodžas atmosfēru.
Atceļā šķērsojām jau abas upes atsevišķi, tai skaitā kādu upē esošu salu, kas nozīmēja vairākus prāmīšus, kuri šoreiz bija stipri mazāka izmēra un pavisam sagrabējuši. Emocijas bija ļoti pozitīvas — ir tik forši, ja ir kāds vietējais, kurš var aizvest uz mazāk zināmām vietām, kuras reti apmeklē ārzemnieki. Savos ceļojumos vienmēr cenšamies notvert šo realitātes sajūtu, lai nav ceļojums kā caur ekrānu — vajag tikai apstāties, ieklausīties, paskatīties apkārt un sev atgādināt: klau, mēs taču esam Kambodžā!
Kad bijām atpakaļ pilsētā, izmetām dažus lokus, lai apskatītu interesantus objektus turpat, piemēram, koku, kuru apsēduši liela izmēra augļu sikspārņi un tad devāmies paēst pusdienas.
Atlikusī dienas daļa pagāja ļoti laiski. Atpūtāmies, peldējāmies Mika un Zanes mājas jumta baseinā, Olivers spēlēja Xbox Kinect lēkājamās spēles un visādi citādi atslēdzāmies no ceļošanas. Klausījāmies stāstus par ikdienu šajā valstī, par ceļojumiem, citu cilvēku pieredzi, uzzinājām daudz ko interesantu arī par Pnompeņu, piemēram, ka pirmā sabiedriskā transporta līnija visā Kambodžā ir atklāta tikai šogad. Sākotnēji ar pirmo autobusu visi ir braukuši tikai intereses pēc, jo nebija saprotams, kāpēc jābrauc ar transportu, kurš ved no tādas vietas, kas nav pa ceļam, uz tādu vietu, kas nav galamērķis, turklāt dārgāk nekā to dara motorolleru taksis.
Uzzinājām, ka šajā valstī starppilsētu autobusu biļetes droši var pirkt no tūrisma kompānijām, kas ir atšķirīgi nekā Vjetnamā, jo šeit cenas ar pašu autobusu kantori ir vienādas. Tāpēc tiku uzsēdināts aizmugurē Mika Honda motorollerim un devāmies šīs biļetes iegādāties. Brauciens krēslā bija foršs, turklāt secināju, ka Miks brauc kā īsts vietējais un no satiskmes nebaidās. Beigās izrādijās, ka biļetes no Pnompeņas uz Siem Reap bija pat lētākas pie tūrisma aģentūras nekā pie autobusu kompānijas. Atceļā vienīgi iedomājos, ka derēja uzreiz nopirkt arī biļetes no Siem Reap uz Taizemes robežu, bet kā izrādijās stundu vēlāk – ļoti labi, ka to neizdarījām.
Vakarā, kad aiz neko darīšanas klikšķināju pa dažādiem linkiem Mika laptopā, pats nezinu kāpēc, nonācu lapā, kur varēja izlasīt par Taizemes vīzām. Vēlreiz gribēju apskatīt, vai tiešām zemes robeža no Kambodžas uz Taizemi mums nesagādās problēmas, jo tā izslavēta ar izspiedējiem un krāpniecības gadījumiem. Te pēkšņi, pamanīju, ka Latvijas nav to valstu sarakstā, kas kvalificējas uz “visa on arrival”.
Sāku pētīt un secināju, ka internetā esošajos rakstos konfliktē terminoloģija saistībā ar to, kā iekļūst Taizemē. Izrādās, procedūra, ar kuru visi civilizētās pasaules dalībnieki iekļūst Taizemē, saucas “Visa exemption”, t.i. viņiem vīzu nevajag. Bet pasaulē eksistē 11 valstis, tajā skaitā Čada un Latvija, kurām vīzu Taizemei vajag. Šo valstu pārstāvji var vīzu izgatavot uz robežas ar procesu “Visa on arrival”, kurš ir pieejams tikai lidostās.
Visi interneta raksti par “visa on arrival” formām uz robežas bija patiesībā par mums nederīgo “visa exemption” procedūru, bet vienkāršības labad, interneta ceļotāji šo procesu sauc savādāk, sajaucot galvas mums (un čadiešiem). Latviešiem no Kambodžas uz Taizemi nav atļauts iekļūt pa zemi.
Kas protams mums radīja milzīgu problēmu, jo mūsu lidmašīnas biļetes mājās bija tieši no Taizemes, un plānojām Kambodžu šķērsot ar autobusu.
Nezinu kā mēs nokļūtu mājās, ja ar šo problēmu sastaptos jau tikai uz Kambodžas/Taizemes zemes robežas, jo diez vai laicīgi paspētu uz lidmašīnu mājup.
Plānus steidzami vajadzēja mainīt. Sāku interesēties par avio biļešu piedāvājumiem no dažādām pilsētām Kambodžā, Zane sazvanīja tūrisma kompāniju un secināja, ka īstu Taizemes vīzu taisa četras dienas. Beigās saīsinājām sākotnējo plānu un nolēmām pa taisno doties uz Siem Reap, no kurienes iegādājāmies lidmašīnas biļetes uz Bankoku.
Atpakaļ skatoties, viss izvērtās visai eleganti un lidmašīnu nevajadzēja pirkt tik laicīgi. Iegūtā diena Bankokā mums neko nedeva (ja vien lētāku biļetes cenu), tā vietā labāk būtu braukuši uz Batambangu un turējušies pie sākotnējā plāna, bet tajā brīdī jau neko nevarēja paredzēt.
Īsi sakot nedaudz pastresojām, bet visai ātri risinājām sarežģījumu un turpinājām izbaudīt vakaru.
Nākamais rīts bija mierīgs, paēdām brokastis, iedzērām vjetnamiešu stila kafiju (papildus tam, ka jau tā bijām izmantojuši viesmīlību uz pilnu klapi, Zani vēl sanāca sūtīt uz veikalu pēc kondensētā piena) un tad jau bija pienācis laiks atvadīties. Tālāk nekādu asu pavērsienu nebija, gāza lietus, tāpēc no tuktuka neko daudz neredzējām. Pilsētas centrā mums doto brīvo laiku pirms autobusa pavadījām izcilā saldējuma kafejnīcā “Blue Pumpkin”, kurā sēdvietas ir plati dīvāni — novelc apavus un izgāzies tādā gandrīz kā gultā, klēpī saldējums, kafija, vienkārši izcili. Lai samaksātu kafejnīcā, bija jādodas izņemt nauda bankomātā, kurā veiksmīgi aizmirsu savu bankas karti, ko pamanīju tikai dienu vēlāk.
Autobuss uz Siem Reap bija ērts un patīkams. Interesanti, ka šoseja starp šīm divām lielajām pilsētām reāli ir tāds kā plats granstceļš, tāpēc pārvietošanās ir ļoti lēna un ilga. Pa ceļam tikai piestājām kādā ēstuvē un ap tumsas iestāšanos bijām klāt.
Siem Reap izceļas ar to, ka atrodas tieši blakus Angkor tempļu kompleksam. Šis komplekss ir viens no pasaules brīnumiem un ir lielākais reliģisku ēku komplekss pasaulē.
Es reti kad sūdzos par ceļojumā piedzīvoto, taču šo rakstu, jo tas varētu interesēt Miku un Zani, kuri šo viesnīcu ieteica. Viesnīca, par kuru bijām saņēmuši labas atsauksmes, izrādījās diezgan draņķīga. Serviss bija vienkārši briesmīgs. Vienīgie darbinieki visu dienu laikā, ko šeit pavadījām, bija garlaikoti un iedomīgi jaunieši, kuriem absolūti neinteresēja atbildēt uz jautājumiem. Jau pirmais iespaids tika sabojāts, jo pirmo reizi visa brauciena laikā, mums lika samaksāt par bērnu, neskatoties uz to, ka viesnīcas nosaukumā ir “Family Hotel”. Viss aprīkojums bija nolaists un vecs, biljarda galds tika izmantots kā noliktava, brokastis bija visai bēdīgas un atkal jau mums negribēja dot vairāk kā divas porcijas (lai arī bijām samaksājuši kā prasīts), istaba bija tumša un bez logiem. Vienīgais pozitīvais elements, ka šeit bija – tīri pieņemams baseins.
No rīta devāmies uz brauciena galveno mērķi – pie viesnīcas uzreiz noīrējām tuktuka braucēju divām dienām, kā šeit ir pierasts darīt, un devāmies Ankoras virzienā. Mūsu turpmāko divu dienu pavadoni sauca Thy, lai gan izrunāja viņš to kā “Tea”, tātad tēja.
Ieeja šajā kompleksā ir diezgan dārga, taču, kā redzējām, to arī uztur labā stāvoklī un šeit bija tīrākās ceļu nomales visā mūsu ceļojumā. Kad tiek garām biļešu kasēm, nonāk neticami milzīgā teritorijā, kuras izmēru nebiju stādijies priekšā pat iepriekš interesējoties par šo vietu. Ar kājām šeit nav ko meklēt, jo starp tempļiem ir vairāki kilometri un visa teritorija pat nav līdzīga pilsētai, jo tempļi ir izmētāti pa teritoriju un tiem pa vidu ir tikai džungļi.
Pirmajā dienā izvēlējāmies braukt “lielo apli”, kurā ietverti mazāk populārie tempļi uz kuriem tipiskie tūristi nekad nebrauc, jo lielākā daļa apmeklētāju šeit ir tikai vienu dienu, kuru loģiski pavada apskatot pastkartītēs redzamajās vietās. Šādu shēmu ceļojumos reizēm ievērojam, jo tad interesanti ir redzēt arī mazāk populārās vietas — grandiozākie skati nesabojā iespaidu par necilo un mazo.
Es neaprakstīšu katru no apmeklētajām vietām, tikai to, ka apmeklējuma princips ir šāds – tuktuks mūs pieved pie kāda no tempļiem, kurš bieži vien ir ļoti liela izmēra, gandrīz kā neliela pilsēta, tad mēs dodamies to apskatīt, izstaigājam, atpūšamies. Visbeidzot, tuktuks mūs sagaida vai nu tempļa otrā pusē, vai tur pat kur to atstājām, atkarībā no optimālākā izstaigāšanas varianta.
Bet runājot par Ankoru kopumā — šī vieta ir fantastiska. Tā noteikti ir viena no iespaidīgākajām un grandiozākajām vietām, kur esmu bijis un nekas iepriekš lasītais nebija licis sagatavoties kam tādam. Parasti tempļi ātri apnīk, jo tie visi ir līdzīgi. Taču šeit, katrs no kompleksiem ir citāds un visur ir kas interesants, ko redzēt. Viens atrodas mākslīga ezera vidū, cits ieaudzis džungļos ar tūkstoti gadu veciem kokiem, kuri aug virsū tā sienām, nākamais sastāv no gigantiskām akmens sejām, cits ir kā labirints. Atšķiras gan vide, gan materiāli, gan krāsas.
Vienīgā nelielā vilšanās bija pats pēdējais, kuru apmeklējām otrajā dienā, Angkor Wat. Šim bija jābūt pašam grandiozākajam, bet to diezgan daudz klāja restaurāciju palagi un arī laikapstākļi nebija piemēroti smukām bildēm.
Kopumā mums ļoti patika gan pati Siem Reap pilsēta, gan protams arī Angkor tempļu komplekss. Tas ir tā brauciena vērts un pat ja nesanāk braukt uz Kambodžu, bet tikai uz kādu no tās kaimiņvalstīm, ir vērts apsvērt ar lēto AirAsia lidojumu atbraukt uz šejieni kaut vai uz vienu vai divām dienām, jo laika te pavadīt var ļoti daudz.
Šajās dienās ko te pavadījām, ne tikai staigājām pa tempļiem, kas aizņēma tikai nedaudz vairāk kā pusi no katras dienas, bet ari izbaudījām dažādas citas pilsētas ekstras. Apmeklējām smieklīgo pēdu masāžu, kuru organizē zivis, bijām fantastiskā “cirque de soleil” stila cirkā, atradām kārtējās Blue Pumpkin saldējuma kafejnīcas, paēdām lielisku Indiešu ēdienu, iepirkāmies tirdziņos un daudz ko citu.
Ceļojums tuvojās beigām. Tālāk nekas ļoti aprakstīšanas vērts nenotika, aizlidojām uz Bankoku, kur jau esam bijuši iepriekš. Tā kā mums tur bija jāpavada viena diena, tad to pavadījām Oliveru iepazīstinot ar kādā lielveikalā esošo Zemūdens pasauli (Ocean World), kur peld ļoti daudz haizivju un citu jūras radību, kā arī staigājām pa veikaliem, kafejnīcām un ēstuvēm.
Nobeigumā gribētu tikai izteikt nožēlu, ka šis ceļojuma apraksts nav tik daiļrunīgs, kā tas, kuru rakstīju par mūsu Marokas braucienu, jo vienkārši Āzijā jau esam ceļojuši daudz. Maroka bija emocijām un pārdzīvojumiem bagāta, ik katrs skats bija jauns, tāpēc arī gribējās rakstīt pilnīgi citādi. Tas nenozīmē, ka Vjetnamā un Kambodžā nebija interesanti. Vienkārši ļoti daudzas no lietām jau ir redzētas un aprakstītas citos braucienos, grūti ar sajūsmu rakstīt par “Āzijas garu”, jo tur jau jūtamies kā mājās. Āzija joprojām mums ir mīļākā vieta uz zemes un labprāt vēl turpināsim braukt uz šejieni un apmeklēt atlikušās valstis (Mjanmu, Koreju, citus no Ķīnas reģioniem utt).
Aprakstījis esmu tikai atslēgas notikumus ceļojuma gaitā, tas nenozīmē, ka skrējām tik ātri kā šīs rindas. Pa vidu protams arī daudz atpūtāmies, jokojāmies, dzērām vjetnamiešu kafijas, baudījām skatus, runājām ar ielu tirgotājiem un daudz ko citu.
Lai par to visu runā fotogrāfijas.
Skaisti! Njā, Ankora ir vieta, kuru iespējams gribētu redzēt no Āzijas. Interesanta bilde no tās saldējumu vietas uz baltā dīvāna, pilnīgi kā no kataloga. Par ko Miks strādā, ka var no jebkuras pasaules vietas to darīt?
Veidoju mājas lapas, fiziskā atrašanās vieta tiešām ir mazsvarīga. Agrāk, kad strādāju birojā tas likās neaizsniedzams sapnis – aizbraukt uz jebkuru valsti, sēdēt kafijotavā un turpināt ikdienas darbus. Tagad tā ir ikdiena. Galvenais, lai ir pieejams stabils interneta pieslēgums. Kambodžas 3G internets ir salīdzinoši labā līmenī, tāpēc Kambodžas laukos mēdz būt stabilāks pieslēgums, kā Latvijas laukos pie vecākiem.
No Seam Reap uz Bangkoku latvieši mieŗigi var braukt ar autobusu, kur tūrisma kompānija noorganizē gan līdz robežai busu, gan Taizemes pusē sagaidot, kad visi ir tikuši pāri robežai. Esmu pats tur pāri robežai gājis vīzu uz vietas nokārtojot. Un pats interesantākais ka tiem kuriem bija jākārto vīzas pāri robežai tikai daudz ātrāk nekā tie, kam vīza nebija jākārto, jo pie vīzu kārtotājiem vispār nebija nekādas rindas. Savikārt tiem kuriem vīza bija jākārto bija jāstāv nenormāli garās rindās.
Kādā veidā tu tiec laukā no valsts? Taizemē vajag vīzu un tas ir fakts. Uz šīs robežas vīzu netaisa, tas arī ir fakts. Ja tev nav vīzas, tev būs problēmas pie emigrācijas. Vai nu kaut kas ir mainījies pēdējā laikā, vai arī tas viss izklausās ļoti apšaubāmi.