Pagājis gads kopš tad biju pirmo reizi. Toreiz man sašuva smaganu vietā, kur bija neveiksmīgi izrauts zobs. Šoreiz gudrības zobi sāka sāpēt. Tie man tādi uz sāniem guļoši, ja sabojājas, salabot nevar. Labāk operēt ārā. Atkal jau devos uz iestādi Dzirciema ielā, par ko jāpastāsta sīkāk. 

Izrādās “Stomatoloģijas institūta” kā to zināju senāk, īsti vairs nav. Tagad tā ir padārga privātiestāde (šķiet?) taču ēkas otrā pusē atrodas Zobārstniecības un Sejas ķirurģijas centrs, kurš ir zem Stradiņiem un kurā cenas ir daudz mazākas, jo lielāko daļu sedz valsts. Jebkura operācija maksā 45eur un diena stacionārā 12eur. 

 Šoreiz viss bija līdzīgi, biju uz kondultāciju, kurā ārsts ieteica zobus izņemt, un sarunāju ka nāku uz operāciju otrdien. Astoņos jābūt klāt, jāsamaksā par dienu stacionārā, un māsiņa aizved uz palātu. Tad rentgens un asins analīze, un pāris stundu slaistīšanās kamēr dakterim beidzas iepriekšējā operācija. 

Kad mani izsauc, liek paņemt segu, un uz operāciju bloku. Tur izskatās moderni un profesionāli. 

Noģērbjos, uzvelku tādu kā halātiņu un jocīgas zeķes, apguļos uz galda. Atnāk laipna ārste, kura iepazīstas, saka ka viņa ir anesteziologs un izstāsta visu, kas man jāzin par operācijas norisi. Apsedz mani ar segu. Pieslēdz pie rokas sistēmu, uzliek uz sejas masku, un tad jau attopos palātā. Pa ceļam tikai atminos uzplaiksnījumu, kurā es kaut kur tieku vests uz braucošās gultas. 

Pamošanās kā pēc baigās ballītes, nedaudz reibst galva, tāpēc miegu vēlreiz ciet un kārtīgi lietojams pamostos tikai kādas 3 stundas pēc operācijas.  

Tālāk sākas garlaikošanās, gulšņāšana un seriālu skatīšanās telefonā. Sāpēt gandrīz nesāp, uztūkuma nav, tik spiedīga sajūta, kas ir normāli. Tikko bija ārsts un teica, ka viss noritējis labi, ar visu to, ka zobi bija “pretīgi” ieauguši kaulā, un tos nācies zāģēt pa kārtām (ārsta vārdi, kurus varbūt nevajadzēja man teikt 😉 

Palātas biedri interesanti, viens uz telefona reibinošā troksnī klausās radio, otru sākumā noturēju par pusmūža bezpajumtnieku, bet izrādījās, ka tas ir mana vecuma filosofs, ar kuru man ir kopīgi paziņas, un kurš tā izskatās, jo šmigā gāzies no velosipēda. 

Un kamēr šis raksts tapa manā telefonā, esmu jau ticis palaist mājās. Kopā kādas 28 stundas.  

12 thoughts on “Slimnīca 2

    1. Paldies. Pilna narkoze jo zobi gulēja uz sāniem un izraut tos nevarēja, tikai operēt. Nu un jo divi. Salīdzinot cik traki raušanā gāja sievai (krēslā), iesaku narkozē uz galda, narkozē ir forši 😉

  1. Man traki sāpēja kādu 1.5 ned, bija jādzer Ibumetīns lai aizmigtu.
    Pēc 3 ned visas sāpes pārgāja, vienīgais kas tagad tracina ir tāda kā šaura šķirba smaganā izņemtā zoba vietā, tur ēdina palikas visu laiku iesprūst..

    1. Prieks tevi te sastapt 🙂 Jā tas pats. Tur vesels stāsts kā es viņu atmaskoju. Sākumā, kad vēl nezināju, ka šis ir manā palātā, biju apsēdināts viņam blakus rindā uz rentgenu. Garlaikojoties rindā, pamanīju viņa vārdu un uzvārdu, to sameklēju Facebook, un, par lielu izbrīnu, secināju, ka man ar viņu ir divi kopīgi draugi (R un K). Nezināju kā lai uzvedinu sarunu uz šo tēmu, nenorādot, ka esmu slepus meklējis informāciju par viņu, bet beigās, kad jau secināju, ka šis ir palātas biedrs, novilku sarunu līdz izglītībai, un kad pateica, ka ir filosofs, varēju arī uzdot jautājumu par kopīgajiem paziņām 🙂

      Labs džeks, bija interesanti parunāt ar viņu. Pirmie iespaidi dažreiz ir pilnīgi nepareizi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *