San Marino

Konference Venēcijā bija ļoti nogurdinoša. Nepārtrauktā celšanās sešos, vairākas dienas bez brokastīm, stress un skraidīšana, simtiem smaidu un atbilžu, “protams mēs varam nofotografēties kopā”. Vienīgais atslodzes brīdis ir vakarā ar garšīgu picu un alus kausu. Dienas paskrien garām, un pēc nedēļas Venēcijā neesmu pat bijis — viesnīca atrodas Mestrē, kas ir pāri ūdenim, garlaicīgajā pilsētas daļā. Mestre ir tāda kā Venēcijas neglītā māsa, kuru vecāki tur pagrabā.

Visbeidzot kņada ir beigusies, klāt ir piektdienas vakars. 

Ko darīsim rītdien? Tas jau ir izdomāts, un Venēcijas apmeklējums nav plānos. Šeit jau esmu bijis pirms gada, tāpēc izmantosim dienu, lai apmeklētu citu valsti — San Marino. Izrādās San Marino ir pasaulē vecākā republika, un Sergejs man stāsta savu šī fakta iemesla izdomāto teoriju: iespējams kad visas sākotnējās pilsētvalstis un savienības deviņpadsmitajā gadsimtā sanāca kopā pie Pāvesta, ar domu, ka šis tos nedaudz spiestā kārtā savienotu vienotajā Itālijā, San Marino pārstāvis maldoties pa apartamentiem, kādā no pieliekamajiem kambariem pieķēris Pāvestu neķītrās darbībās ar altārzēnu. Tad nu lai izvairītos no vispārēja skandāla, Pāvests piedāvājis San Marino valdniekam pieturēt muti, un paturēt brīvību. 

 

Tas cik vēsturiski patiess ir šis stāsts lai paliek jūsu ziņā, taču pietiks ar to, ka patiesībā Itālijas unifikācijas process esot vilcies visu deviņpadsmito gadsimtu, kā arī tas, ka teorijas autors retos dienas brīžos var būt diezgan liels muldoņa. 

Tā nu, pie velna, kārtējo reizi cēlāmies sešos, un raitā solī rikšojām uz vilcienu. San Marino gluži neatrodas Venēcijas kaimiņos, tāpēc priekšā divarpusi stundu garš brauciens. Vilcieni Itālijā ir labi organizēti un aizbraukt uz citu valsi nav nekādu problēmu. Biļetes nopirkām vēl Latvijā esot, tāpēc atliek tikai stacijas ēstūzī uzēst Panini ar Espresso, un kāpt iekšā vilcienā nosnausties.

“Mazais putniņ, kolibri,
Aizved mūs uz Bimini!
Lido, mēs tev sekosim
Laivās ziediem rotātās!”

Vilciens mūs nogādā Rimini pilsētā, kura vasarā ir tāds kā pludmales kūrorts. Šodien protams ir Februāris, taču neskatoties uz to, ir padsmit grādu, nākas pat attaisīt jaciņas. Noskaidrojuši kur sēž slavenā tante, kas pārdod biļetes uz San Marino autobusu, izmantojam lieko stundu lai ātrsoļotāja cienīgā gaitā aizskrietu līdz pludmalei, un ieelpotu pavasarīgo Adrijas jūras gaisu. Izrādās Rimini un Bimini nav absolūti nekāda sakara, un šīs kūrortu vietas vienu no otras šķir plus mīnus 8207.3 km. 

Neskatoties uz to, ka Bimini ir minēta Kalniņa dziesmā, Rimini ir dibinājuši Romieši, un no šejienes nāk slavenais režisors F. Fellini, tāpēc Bimini tiek salikts vienos vārtos. 

Nostaigājušies slapji, iekāpjam autobusā, un pēc mazāk kā stundas šķērsojam pieticīgi, taču skaidri marķēto San Marino valsts robežu, kuru gan diemžēl Lienei par prieku netiku nofotografējis. 

Izkāpjam no autobusa, izstaipamies, apbrīnojam skaisto skatu, un kāpjam kalnā. 

San Marino jau pašā pirmajā brīdī atstāj ļoti pozitīvu iespaidu. Tauta ātri izklīst un jau pēc pirmā pagrieziena šaurajās akmens ieliņās, esam palikuši vieni. Laika apstākļi ir teju vai ideāli, debesis ir zilas, tajās ir tikai daži balti mākoņi, ir silts un patīkams laiks. Gaisā virmo pavasaris, un dienu izbaudām. Galvenais šīs mikrovalsts apskates objekts — San Marino pilsēta — atrodas kalnā, vai varētu pat teikt, visai vertikālā klintī, kas to nedaudz liek salīdzināt ar Gibraltāru. Šaurās ieliņas līkločo augšup, un sekojot tām, atrodam dažus ģeoslēpņus, izbaudām fantastiski plašos skatus uz visām pusēm, un metam līkumus daudz kur esošajiem Krievijas tūristiem. Interesanti, ka katrā veikala logā ir izkārtne lauzītā krievu valodā, par pārdevēja prasmēm runāt krieviski. Kādā no veikaliem pajautājam, kāpēc tieši krievu tūristu šeit ir tik daudz, uz ko pārdevēja nedaudz samulst, un izsaka teoriju, ka Dolce un Gabbana šeit ir īpaši lēta, jo nav nodokļu. 

Šeit centrālajā daļā ir trīs torņi, kuri ir ļoti skaisti un apskates vērti, un tos arī nav diži vienkārši palaist garām.  Pie viena no torņiem prasa četrus eiro par ieeju, kas nav gluži daudz, taču Sergejs jau meklē kasti torņa ārpusē, un izrādās, ka te ir akmenī kaltas trepes, kas pa ārpusi ļauj nokļūt uz ne mazāk iespaidīga mūra, atklājot skatu uz nākamo torni. Šī mūra specifika ir tāda, ka tas ir bez barjerām, un sniedzas līdz pat vertikālās klints pašai malai. Sergejs pamana, ka mums tuvojas gigantiska melnu mākoņu grupa, un vēlas to nofotografēt, tāpēc pietuvojas mūra sienas pašam galam, kas nozīmē, ka viņam zem kājām ir 750 metru kritums gar vertikālu klinti. “Ja tev ir bail no augstuma, labāk klāt nenāc”, viņš man nosaka, pats manāmi pārņemts ar iespaidīgu plašumu zem kājām. Tas gan izklausās pēc izaicinājuma, tāpēc arī, muļķīgā kārtā turēdamies pie zibens novedēja, tuvojos pa korei līdzīgo malu līdz bezdibenim. Sajūtas ir reibinošas, un ilgi izturēt šādā pozīcijā neesmu gatavs, tāpēc uzmanīgi turēdamies fiziski un morāli, sāku ceļu atpakaļ. 

Tikmēr mākoņi ir sasnieguši kalnā celto pilsētu, un no visām pusēm sāk mūs ieskaut. Skati ir fantastiski, mākoņi sākumā nāk no apakšas, beigās pārņem visu biezā miglas mākonī, apēdot pirms brīža vēl redzamo Cesta torni, un sāk arī maigi smidzināt lietus. 

Kādā stipri drošākā vietā, jau nost no mūra, cenšos nofilmēt mākoni, kas mūs lēnām apēd, taču šeit nav bailīgi, un video sanācis tāds ne pārāk spraigs. 

Dodamies tālāk, līdz pēdējam tornim, tajā atrodam slēpni, un pēkšņi notiek jauns pavērsiens laika apstākļos — no debesīm sāk kapāt krusa, lieliem zirņa izmēra graudiem, spēcīgi pātago pa mūsu mugurām, īsā brīdī nosedzot visu apkārtni sniegam līdzīgā krusas graudu segā. Sargājot ekipējumu no krusas un slapjā sniega putras, izdodas nedaudz pafotografēt, tad jau skrienam vien tālāk, kad pēkšņi atskan pamatīgs belziens – tepat blakus iesper zibens. Pēc brīža vēl viens — šķiet tajā zibens novedējā, pie kuras pirms brīža turējos. Šššt-babammmm. Ir visai bailīgi, tāpēc raitā solītī turpinam uz centra pusi. Paglābjamies pastkartīšu veikaliņā, kur papļāpājam ar meitenēm, uzrakstam kartītes ģimenēm, un tad jau dodamies uz glābiņu — fantastisku kafejnīcu, kurā izdzeram cappucino un apēdam kruasānus. 

Nosaluši un slapji ielecam autobusā, un tālākās pāris stundas transportējamies uz nākamo mērķi — Boloņas pilsētu. Vismaz man šī vieta asociējas ar Pastu, un boloņas maltās gaļas mērci, kura gan man kā gaļas neēdājam būs jāizlaiž, taču pastas veidu pietiek, un pēc vakarīgas pilsētas pastaigas, izbaudu neatkārtojami garšīgu Tortelloni alla Bolognese ar sarkanvīna glāzi. 

Gaidot vilcienu izdzeru jau šīs garās dienas piekto cappucino krūzi, un drīz jau arī esam atpakaļ viesnīcā, lai atkal jau celtos tikai pēc dažām stundām, šoreiz gan lai dotos uz lidmašīnu.