Travel

Olivera ceļojumi

T4352x2868-00273
Kad mums vēl nebija Olivera, visi mani uzskati par šo tēmu bija pretēji. Nu vai vismaz atšķirīgi. Esmu dzirdējis daudz cilvēku, kas līdz ar bērna nākšanu pasaulē būtībā sevi noraksta no jebkādām aktivitātēm, vai nedod dies ceļojumiem. Patiesībā ir tā, bērnam jau galvenais ir vecāku klātbūtne. Ja vecāki ir blakus, telpa nav tik svarīga. Runā, ka viss ko dosi bērnam līdz sešu gadu vecumam, definēs to kāds viņš būs tālākajā dzīvē. Līdz ar to, cenšamies mācīt par pasauli, par citām valstīm, par dažādajiem cilvēkiem, par to kurās vietās dzīvo dažādi dzīvnieki, par atšķirīgām valodām un rakstībām – ceļošana paver daudz interesantu skatu. Zemapziņā jau tas viss uzkrājas arī kad bērns vēl ir mazs.

Mani jau te brīdina, ka noteikti ir cilvēki, kuri uzzinot par “šādu bērna piespiedu staipīšanu apkārt” gribēs mani pakārt, bet nu, tas ir tāds padomju stila uzskats, kuram neredzu nekādu reālu pamatojumu.

UmbrellaStroller

Ja runājam par praktiski noderīgām lietām vecākiem, kas grib ceļot kopā ar bērnu – noteikti ir lietas, ar kurām varu padalīties. Kamēr bērns vēl maziņš, iesaku lietot t.s. slingu. Tas ir liels lakats, kurā bērns ir cieši kopā ar mammu vai tēti, un kurā viņš jūtas droši un pasargāts no apkārtnes trokšņiem. Tas arī skaitās daudz ergonomiskāk un veselīgāk par citiem bērna nēsāšanas veidiem. Šādi arī pašiem vecākiem ir viegli staigāt, nenogurdinot muguru.

Kad bērns ir lielāks, iesaku nopirkt salokāmos lietussarga tipa ratus. Mēs tādus nopirkām pašā ceļojuma laikā, kad sapratām, ka nēsāt viņu visu laiku nav iespējams, un piekūst taču viņš ātri. Kā arī ir vieta kur pagulēt pusdienlaiku. Ratus droši var lietot arī lielākam bērnam, pat ja mājās tādus jau sen vairs nelieto. Nekad neesam saskārušies ar vietām, kur rati vairāk būtu apgrūtinājums nekā ieguvums. Pat Ķīnā trotuāri ir gludāki un vieglāk izbraucami kā Rīgā. Galvenais lai rati cieši salokās un sver 5Kg vai mazāk.

Milzīgu staigāšanu un cepšanos saulē nevajag paredzēt. Jāieplāno lai dienas vidū, kad ir karstāks, būtu kāda pagara atpūtas pauze, ar iespēju bērnam pagulēt vai paspēlēties. Ja dodaties uz priekšu, nevis ar atgriešanos hotelī, tad bērns var gulēt jau minētajos ratos. Ja tādu nav, vienmēr ir kāda ēstuve ar mīkstu dīvāniņu (emergency gadījums). Ik pa brīdim vajag sameklēt kādus parkus vai bērnu laukumus, kur izskrieties un izpriecāties, lai brauciens nepārvēršas par garlaicīgu sekošanu vecākiem. Vienmēr jāpadomā par bērnam piemērotām izklaidēm, zoo, parkiem, citām interesantām vietām. Ik pa brīdim iestarpinot ko interesantu, bērns visu laiku būs priecīgs un nepiekusīs.

Par garākiem braucieniem – bērniem daudz patīk gulēt. Autobusā viņš noteikti var zīmēt, lasīt, spēlēties un gulēt. Lidmašīnās, vismaz ar Finnair lidojot uz austrumiem, izlidošana ir vakarā, un bērns to lidojumu vienkārši noguļ pa nakti, un pamostas neko nemaz nenojausdams par laika zonas izmaiņām.

Ļoti svarīgi ir pašiem nebūt stresainiem un nesākt panikot, priecīgiem un mierīgiem vecākiem – mierīgs bērns.

Protams ceļojot ar bērnu, jāparedz ka bagāžas būs vairāk kā standartā. Uz ķīnu beigās mugursomu vietā paņēmām lielo koferi, jo tur visādi autiņi, mantas, maināmās drēbes un daudz citu lietu.

Godīgi sakot, es te tā domāju par lietām, kuras vēl būtu jāuzraksta, un nekādi nesaprotu – nekā sarežģīta taču nav. Nekādu zemūdens akmeņu, īpašu noslēpumu vai triku nav. Ar bērnu ceļot ir jautri, interesanti, un noteikti ieteicami.

Šobrīd sanāk, ka Olivers reizi gadā kaut kur ceļo. Viņš labi atcerās daudzas no valstīm, un zin kādas mantiņas ir atvedis no kurienes.

  • Vēl četrus mēnešus pirms dzimšanas, Olivers ar kemperi devās eiropas braucienā (Lietuva, Polija, Čehija, Vācija, Francija, Šveice, Austrija, Slovākija).
  • Sešu mēnešu vecumā Olivers devās jau apzinātā eiropas braucienā (Lietuva, Polija, Vācija, Nīderlande, Beļģija)
  • Pusotra gada vecumā Olivers bija Somijā un Ķīnā
  • Divu gadu vecumā Olivers bija Itālijā un Zviedrijā
  • Divos ar pusi gados Olivers bija trešajā auto braucienā (Lietuva, Polija, Ukraina, Rumānija, Serbija, Horvātija, Ungārija, Slovākija) un vēlreiz Zviedrijā (uz Junibacken)
  • Trijos ar pusi gados Olivers bija Japānā, un pēc pāris mēnešiem arī Portugālē, Spānijā, Gibraltārā un Marokā

20 Comments on “Olivera ceļojumi

  1. Vai dari kaut ko īpašu, lai Oliveram nebūtu problēmu lidojot (ausis)? Vai arī viņam tāpat viss OK?Savējiem dodu kaut ko ēst/dzert paceļoties/nolaižoties. Taču tas ir normāli tikai standarta situācijās. Skatos vai ir kādi varianti, ja gadījumā kādas iesnas nāk virsū (nākamie lidojumi paredzēti oktobrī un decembrī… ). Pats sev sapūšu Otrivin, kas degunu atrauj vaļā, bet ko sīkajiem?
    Starp citu – varbūt esi dzirdējis kādu veidu kā palīdzēt tiem sīkajiem, kuriem ir problēmas mašīnās/autobusos? Manējiem bieži metās slikta dūša un laikam tur nekā līdzēt nevar. Pašam bija problēmas līdz padsmit gadiem. :/

    1. Olivers daudz dzer ūdeni, tāpēc viņš jau pats noregulē lidmašīna spiedienu. Pats esmu ievērojis, ka rīšana un dzeršana palīdz vislabāk, tāpēc arī vienkārši sistemātiski iedodot bērnam padzerties, un nekādām problēmām nebūtu jābūt. Slikti ir lidot ar pilnīgi aizliktu degunu, pašam aizkrita auss uz 4 dienām vienreiz. Tad droši vien uz pacelšanos var iepūst to Olynth vai Xymelin lai uz 30 min atnāk viss vaļā.
      Tieši par mašīnu nesen spriedām, ka Oliveram nav nekādu problēmu skatīties telefonā multeni kamēr kratamies ar auto. Iespējams iedzimta problēma, ļoti labi, ka nekas tāds viņu nav skāris. Kā to risināt neesmu dzirdējis.

  2. Pilnīgi piekrītu! Ja vecāki jūtās labi/ērti tad arī bērnam būs labi neatkarīgi no vietas/vides. Protams ka Everestā kāpt laikam nevajadzētu, bet ir taču tik daudz citu iespēju. Paldies par apkopojumu, būs kur ‘nosūtīt’ viedokļa pretiniekus 🙂

  3. Diezgan iespaidīgi un gana interesanti. Ja patīk vecākiem ceļot, tad arī bērniem patiks. Galvenais, lai nav stresa ceļojumos.Mēs ceļošanu nepiekopjam, pirms bērna, es ceļoju daudz, bet otrai pusītei ceļošana nepatīk, tad viena ar bērnu ar īsti laikam vēl negribu. 🙁

  4. Mēs ar savu bērnu nu jau bērnus, ņemam līdzsi ceļojumos no pusgada vecuma. Galvenais ir sabalansēt un ņemt vērā, ka ceļmalas rotaļlaukums arī ir apskates vērts objekts. Pārbraucienos un lidojumos, bērnam vienmulību parasti palīdz kliedēt aipads.

  5. Jau lasot par jūsu Ķīnas braucienu, nodomāju cik ļoti tas ir iedvesmojošs un iedrošinošs, lai nebaidītos ceļot ar bērnu. Tad arī pazuda mani aizspriedumi. Un tagad, kad pašiem ir bērns, nebaidīsimies ņemt viņu līdzi, lai arī uz kurieni sagribētos doties. Paldies par šo rakstu 🙂

  6. Meita ar mums sāka ceļot no četru gadu vecuma. Es uzskatu, ka agrāk nav jēgas – ne viņa ko atcerētos no tiem ceļojumiem, ne pašiem būtu iespēja normāli atpūsties. Tagad viņa ir pieredzējis ceļojumu biedrs.

  7. Mēs meitu vadājam nevis ratos, bet gan mugursomā, mums ir šāda – http://www.deuter.com/en_US/backpack-details.php?category=125&artnr=36521&title=Kid%20Comfort%20III Viņa tur eleganti guļ, ja viss apnīk, turklāt somai ir gan saules, gan lietus sargs un liels daudzums kabatu, kur mantas salikt. Turklāt nav jādomā par ietvju kvalitāti, bet mūsu gadījumā mēs daudz esam staigājuši pa kalniem, kur ar ratiem nebūtu variantu.
    Manuprāt, pats grūtākais ar mazu bērnu ir tas, ka pēc gada vecuma, kad viņš jau knapi pats staigā, viņš grib visu darīt pats, staigāt pats, katru sīkumu apgramstīt un apčamdīt un tad nākas plānus apcirpt apcirt. Pirms tam nav problēmu – ieliek ratos/somā un iet, cik grib.

  8. Principā vienīgais, kas līdz šim ir atturējis kaut kur patālāk doties kopā ar sīčiem, ir nevēlēšanās viņus ilgi spīdzināt garos pārbraucienos. Jau tepat pa Latviju teiksim līdz tādai Liepājai vai Ventspilij tā ir kā ir. Lai arī viņi bieži vien nokrāc lielāko brauciena laiku, taču reizēm tuvāk galamērķim jau sāk izrādīt vēlmi izstaipīties. Savukārt, ja ik pa 50 kāptu ārā staipīties, tad baigi lēni tā pārvietošanās notiek.. Ok, uz tādu Liepāju vēl var darīt tā, ka brauc vienu dienu lēnā garā turp, un atpakaļ tikai nākamā dienā. Taču, atminoties vizināšanos pa Vāciju, es nespēju iztēloties ko līdzīgu ar sīčiem – ja vēl turpceļā/atpakaļceļā viņi varbūt arī var visu nakti nokrākt, tad pārbraucieni pa vāciju 100-200km garumā, kurus pats parasti veic vienā piegājienā, sīčiem varētu neiet pie sirds.
    Vārdu sakot – ar mašīnu mēs laikam vēl kādu laiciņu ārpus valsts nebrauksim. Taču ar lidmašīnu kaut kur aizlidot gan vajadzēs. Tur tomēr hops hops iekšā, pēc stundas jau ārā, apkārt daudz visa kā interesanta.

    Vēl kāda štelle – diviem vecākiem ar vienu mazu bērnu ceļošana varētu būt tik tiešām salīdzinoši vienkārša. Jestrāk varētu būt ar trim maziem bērniem.. Ar maziem es saprotu tādus zem 5 gadiem, kurus tomēr nākas kādā brīdī paņemt rokās vai pastumt ratos, kuriem mēdz uznākt nu šaaauuušmiiigz sagurums, utt.

    1. Mēs tieši pagājušo vasar braucām ar diviem bērniem uz Rumāniju ar auto – apraksti kaut kur šeit ir atrodami. Bērniem ir spēles, izklaides, mantas, milzīgs jandāliņš un ālēšanās – nekādu problēmu stundu sēdēt mašīnā. Tad taisa pauzi, izskraida pa parku, atpūšas, brauc tālāk. Kad aizmieg uz pusdienlaiku, veic garāko pārbaucienu (2-3 stundas). Bērniem bija 3 un 4 gadi.
      Garākais jau ir tikt cauri lietuvai/polijai. Tālāk jau garie pārbraucieni pazūd, jo ir taču tik daudz apskates vērtu vietu pa ceļam.

Leave a Reply to Anonymous Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.