Lielā miskaste

Vakar noskatījos sižetu no LTV1 arhīva, par pirmo McDonalds restorānu Latvijā. Tas bija 1994. gadā, kad atklāja šo iestādi. Atceros, ka tad bija atbraucis mans onkulis no Vācijas, un aizgājām tur iedzert saldējuma kokteili.
Kas man visvairāk krita acīs no šī sižeta, bija nevis dīvainie apģērbi, drausmīgās mašīnas, mūsdienām līdzīgās cenas, vai fantastiskās frizūras. Tas bija cilvēku satraukums par McDonalds vienreizējajiem traukiem. Toreiz neviens cits tādus nelietoja, tāpēc pie McD atklāšanas risinājās VAK pikets, un gandrīz visi apmeklētāji sižetā izrāda bažas tieši par šo jautājumu. Pats intervētājs uzdod jautājumu tieši par traukiem.

Interesanti, bet laikam jau tieši šis notikums uzsāka ceļu uz atkritumu kalniem mūsdienās. Ne jau tā, ka McD būtu vainīgs, vai kaut kāds atkritumu pionieris. Vienkārši tas bija kā brīdinājuma karodziņš tuvojošajai nākotnei. Sign of times to come.

Atcerieties bērnību. Uz veikaliem gājām ar burciņām priekš krējuma, jo viss bija sverams. Maize stāvēja svaigi cepta lielās koka kastēs – āgenskalna baltmaize, ķieģela rupmaize, baltmaizes radziņš ar sāli un ķimenēm. Pienu sākumā pārdeva apmaināmās stikla pudelēs, vēlāk uz veikalu Zolitūdē mēs gājām ar savām pudelēm. Plastmasas maisiņi neeksistēja kā suga, ne tikai mazie santīmu maisiņi, bet arī lielie apdrukātie uzradās tikai vēlāk. Agrāk bija tīkliņi un somas. Nebija pašapkalpošanās veikalu, tantes visu iesvēra; viss bija svaigs, jo derīguma termiņi nebija gados mērāmi. Garšīgākā limonāde bija stikla pudelē “Meža oga”. Lielākais gardums, ko varējām ar draugiem nopirkt veikalā, bija baltmaize un kondensētā piena burka.

Atceros, kad pirmo reizi parādījās maize, safasēta plēvēs, mans kaimiņš tādu nepirka, un sauca par “mirušo maizi”. Cilvēkus tādas lietas vēl uztrauca, un uztrauca vienreizējie iepakojumi makdonaldā.

Un viņu satraukums neko nemainīja, jo esam nonākuši tur, kur esam šodien. Tad kāda iespēja ir mainīt milzīgos iepakojumu daudzumus un vienreizējos šķīvjus šodien, kad nevienu tas nesatrauc, un tā vairs nav īpaša parādība? Ja toreiz nekas netika mainīts, kā lai vispār kaut ko panāk tagad? Neliela bezcerības sajūta.

Protams dīvaini, toreiz mīnusu bija daudz vairāk kā plusu, bet šodien skatoties atpakaļ, es sāku redzēt arī tos plusus, tās labās lietas.

6 thoughts on “Lielā miskaste

  1. Es to saucu vienā vārdā – vienaldzība!!! Tā ir nepārspējama un izpaužās visās dzīves jomās. Diemžēl novērojumi liecina ka tādi ir lielākā daļa cilvēki. Nez, vai tā ir vienmēr bijis, vai tas mums ir gēnos, audzināšanā, vai kā rodas šī pelēkā masa?

  2. Jā es arī atceros tos laikus, kad bija atsevišķi maizes veikals, atsevišķi gaļas un dārzeņu. Daudz kas no pārtikas tiešām bija labāks, tikai nevarēja jau dabūt… Atceros kā ar mammu dažkārt vairāk par stundu stāvējām rindā pēc desas, katram jau tikai mazu gabaliņu deva.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *