Notes - Uncategorized

Orientācija

Pirms pāris nedēļām pirmo reizi biju orientēties. Jā, maldinošs virsraksts, vai ne? Bijām līdzi gājēju statusā uz vienu no Magnēta pasākumiem. Protams pirmajai reizei nedaudz pāršāvām pār strīpu – Raimonds bija izvēlējies garāko no maršrutiem, turklāt tomēr ir ziema ar sērsnainu sniegu, tāpēc finišējām godpilnā pēdējā vietā. Protams galvenais skaidrojums ir tāds, ka vienkārši esam tizli, un 7.5km nevaram noskriet, tāpēc pārsvarā gājām. Bet es varu arī mēģināt taisnoties, sak, ziemā uz garo maršrutu iet tikai maniaki aerodinamiskos tērpos – tādā konkurencē nav grūti palikt pēdējajam. Lai tur vai kā, gribētos ticēt, ka skrējām lai paskraidītu, nevis lai iegūtu kādu vietu.
Varu atgādināt, ka iepriekšējā orientēšanās reize mums ar Noru (trešais cilvēks aiz apkaunojuma lūdza sevi nepieminēt) beidzās ar absolūtu fiasko – neatradām Magnēta notikuma vietu.

Tāpēc šoreiz pēdējā vieta ir relatīvs sasniegums.

Interesanti novērojumi – nav tik traki kā likās, varētu arī atkārtot (zemāk jau nav kur krist). Otrkārt biju iedomājies, ka tauta vairāk lieto kompasus. Īstenībā pārsvarā pamet aci kartē un bliež. Es it kā pēc kartes un kompasa orientēties māku, taču šadā ierobežotā teritorijā “lēnajai” [1. ar lēno es domāju tādu, kur kartē pēc iezīmētiem magnētiskajiem ziemeļiem atliek azimutu uz nākamo punktu] kompasa navigācijai nav liela pielietojuma, pat ja par pāris grādiem aizskrien nepareizi, karodziņu nav grūti atrast uz aci. Nezinu kā orientējas eksperti, tas tik tāds ātrais novērojums pirmajā reizē. Iespējams kļūdos.

14 Comments on “Orientācija

  1. Ziemā orientēties ir grūtāk fiziski, bet atrast kontrolpunktu un nokļūt tajā, ir vieglāk, jo parasti sniegā ir iestaigātas takas, no kurām jāizvēlās īstā un jāiet/jāskrien.Lēnu ejot- protams ir izdevīgāk pa azimutu, arī sekot līdzi tam, kur atrodies kartē ir daudz vieglāk. Ātrumā gan viss ir daudz savādāk…ir pēc iespējas precīzāk jānosaka virziens, uz kuru jāskrien, taču tas bieži vien nesanāk tik precīzs. Skrienot arī ir grūtāk saprast esi te vai tur, jo karti ātrumā(skrienot) nolasīt arī nav viegli- ir jāapvieno kartē skatīšanās(grūti ir saskatīt, jo reljefs nav līdzens un visulaiku sanāk kratīties, tādēļ nolasīt karti nav tik viegli) ar to, kur sper nākamo soli. Profesionāli orientieristi speciāli uz to trennējas, lai būtu precīzāks izejas virziens, kā arī kartes lasīšanu.
    Veiksmi nākošreiz atrast Magnēta norises vietu- ieteiktu arī paņemt bukletu no orientēšanās centra un nolikt to mašīnā, jo tur atrodama gan lielā karte ar visiem sacensību centriem, gan detalizētāk norādīts, kur atrodas katrs sacensību centrs

  2. Apsveicu :)Par pēdējo vietu vari neuztraukties – vēl sliktāk ir nepabeigt trasi vai dabūt diskvalifikāciju, sajaucot kontrolpunktus 🙂
    Treniņam varu ieteikt mēģināt izskriet trasi tikai ar karti, bez kompasa. Būs lēni un stresaini, bet pēc tam nākošajās reizes karte “lasīsies” daudz vieglāk 🙂

  3. Eksperti jau pārsvarā zin trases (mežus) no galvas. Orientēšanās +/- notiek vienos un tos pašos mežos. Lai gan reizēm tie punkti mēdz būt bedrēs, kas nozīmē, ka pa gabalu ieraudzīt ir grūti, īpaši vasarā, kad viss ir zaļš 🙂

  4. Manuprāt kompasus gan lieto un daudz ;)Es piem. lietoju īkšķa kompasu, kas visulaiku skrienot atrodas uz kartes, un visu laiku rāda pareizo virzienu kurā skriet. Nobīdes no virziena dabīgi rodas, tāpēc tiek lasīts reljefs, u.c. elementi, bet pamatvirziens tiek turēts ar kompasu, lai var šaut cik iespējams ‘pa taisno’. Nobīdes no ‘taisnā’ tiek taisītas galvenokārt caurskrejamības īpatnību dēļ – apskrien elementus, kas ir lēnu forsējami pa taisno, biezokņus, augstus kalnus, utt.
    Ziemā ir grūti dēļ sniega/sērsnas, bet tā sava specifika. Otrdien sākas Vasaras Magnēts Šmerlī. Sniegs vēl būs, bet iesaku uz Šmerli aizbraukt – relatīvi ‘grūts’ mežs, bet ar to arī interesants.

  5. LOL par to fisako, neatrodot pašu orientēšanās vietu! Arī man ir pavisam maza, niecīga pieredzīte Magnētā – kamēr skrēju līdzi zinātājam, vēl neko. Bet, kad pašai bija jāmeklē – oi, oi, oi… Pēdējā gan nebiju, bet no kartes ārā pāris reizes gan izskrēju 😀 Otrreiz nebija dūšas mēģināt.

    1. Smieklīgi jau ir, bet vaina bija pie organizētājiem. Bija rakstīts, ka labākais veids kā tur nokļūt, ir braucot ar (neatceros numuru, piemēram) 40. autobusu līdz kapiem. Izrādās, domāts bija 40A, kuram arī ir galapunkts kapos, tikai citos kapos. Cilvēki, kas bieži nodarbojas ar orientēšanos, jau noteikti zināja, kas par vietu ir domāta, bet mēs kā pirmajā reizē, paklausījām instrukcijām burtiski 🙂

Leave a Reply to Anonymous Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.