Notes - Uncategorized

Pārprastā Homeopātija

Tik bieži to esmu dzirdējis – “dakterīt, vai varētu ieteikt ko homeopātisku”? Cilvēks vēlējās dabiskas zāles, no zālītēm, ko “mazāk ķīmisku”. Bet dakteris jautājumu uztver burtiski, un izraksta homeopātiju. Homeopātija nav tas pats kas fito terapija, zāļu medicīna, tradicionālā medicīna. Prasot homeopātiskas zāles, jūs nesaņemsiet neko dabisku. Tās nebūs rekomendācijas lietot tējas, medu, rutkus un putekšņus.
Vārds Homeopātija apzīmē vienu ļoti konkrētu alternatīvās medicīnas paveidu, kurš balstīts uz Samuela Hānemana nosapņotu metodi, 1796. gadā. Sākotnēji homeopātiskās “zāles” tika pārdotas kā zāles pret visu – vēzi, trakumsērgu, mēri, migrēnu, un vientulību – visu kopā. Mūsdienās pircējs nav tik lētticīgs, tāpēc homeopāti ir nedaudz mazinājuši kliedzošos saukļus, bet zāles ir tās pašas, un ir tik pat neefektīvas jā jebkad.

Kas īsti ir homeopātija?

Homeopātija pēc definīcijas ir balstīta uz trim pamata uzstādijumiem, kas nav mainījušies kopš tos izgudroja Samuels Hānemans 1796. gadā.

1) Līdzīgo likums:

Šis likums nosaka, ka tas, kas izraisa jūsu problēmas simptopmus, arī pats tos simptomus izdziedēs. Tātad, ja jūs nevarat aizmigt – kofeīns palīdzēs. Acis, kas iekaisušas no alerģijas pret sienu, ir jāārstē ar sīpoliem utt. Šis tā sauktais likums ir balstīts tikai un vienīgi uz Hānemana paša fantāziju. Nav nepieciešama izglītība medicīnā, lai redzētu problēmu šajā pieejā, kur kofeīns – stimulants – palīdzēs jums aizmigt, bet tāpat arī šodien, homeopāti izraksta kofeīna tabletes kā zāles pret bezmiegu.

2) Bezgalīgi sīkā likums:

Turpinot pēc sava līdzīgo likuma, Hānemans izdomāja, ka “līdzīgs ārstē līdzīgu” efektu varētu pastiprināt atkārtoti šķīdinot vielas ūdenī. Jo vairāk zāles tiek atšķaidītas, jo stiprākas tās paliks – tā izdomāja Hānemans. Tā radās viņa Bezgalīgi sīkā likums.

Ņemot vienu pilienu kofeīna un atšķaidot to deviņdesmit deviņos ūdens pilienos veido to, ko homeopāti sauc par ‘centesimal’ (simtdaļa). Vienu šo simtdaļas šķīduma pilienu atškaidot citās 99 pilēs ūdens radīsies 2C šķīdums (simtdaļa no simtdaļas kafeīna simts ūdens pilēs). Tātad 3C šķīdumā kafeīna saturs ir 0.0001%, 4C šķīdumā 0.000001% un tā tālāk. Homeopātiskās zāles bieži pārdod 6C (0.0000000001%) un pat biežāk 30C (0.000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 1%) šķīdumo. Šo jau tā pēc būtības tīro ūdeni, homeopāts uzpilinās uz mazas cukura bumbiņas pārdošanai.

Redzot šos skaitļus ir viegli redzēt cik tas viss ir absurdi. Pie 12C šķīduma tiek pārsniegts tā sauktais Avogadro skaitlis, brīdis kad no sākotnējās vielas pāri nav palikusi neviena molekula.

Sasniedzot 30C jums ir lielāka iespēja uzvarēt lielo balvu loterijā piecas nedēļas pēc kārtas nekā atrast vienu kofeīna molekulu jūsu homeopātiskajās zālēs. Tas ir parasts ūdens, uzpilināts uz parasta cukura.

3) Kratīšanas likums:

Transportējot savas pašizgudrotās zāles zirga vilktos ratos, Hānemans izgudroja jaunu papildinājumu savām metodēm. Viņš izlēma, ka zāļu spēku turpmāk varētu palielināt to aktīva kratīšana. Ritualistiski gatavojot homeopātiskās zāles homeopāts šķidrumu kratīs lai to ‘spēcinātu’.

Modernie homeopāti tic, ka šis spēcināšanas process liek ūdenim pārņemt sākotnējās vielas ‘atmiņu’ vai ‘vibrācijas’, ilgi pēc tam, kad šī viela jau sen nemaz nav saskarsmē ar ūdeni. Protams, nav nekādu zinātnisku pamatojumu, ka ūdenim ir šādas spējas, vai ka šo ‘atmiņu’ varētu izmantot, lai izārstētu slimnieku. Nopietni zinātniski pētijumi nav atraduši ne kripatas pierādijumu šajā ziņā. Ūdenim nav neredzamas datu bankas, kurā tas uzglabā informāciju.

Kāpēc lai tas strādātu?

Lai jebkas no šiem pieņēmumiem strādātu, būtu jāaizmirst pilnīgi viss ko mēs esam iemācijušies pēdējo divu gadsimtu laikā par bioloģiju, farmāciju, matemātiku, ķīmiju un fiziku. Slimības neārstē dodot pacientam šos pašus simptomus izraisošas vielas, atkārtota šķaidīšana līdz absurdiem daudzumiem nekādi nespēcina zāles, ūdenim nav attmiņas un to nevar šādi izmantot pat ja tāda būtu! Homeopātija nekad nevarētu strādāt Hānemana aprakstītajā veidā, bet vai šīm zālēm reāli ir kāds efekts?

Visapjomīgākais homeopātisko zāļu pētijums kāds ir veikts, ir publicēts medicīniskajā žurnālā “The Lancet” (2005). Pētijums analizē pilnīgi visus klīniskos izmēģinājumus kas tobrīd bija veikti ar homeopātiskiem līdzekļiem, un secina, ka jebkādi efekti kādi no šiem līdzekļiem ir sagaidīti ir tikai placebo efekts. Homeopātija nestrādā. Šo secinājumu apstiprināja ‘Cochrane Collaboration’, neatkarīgs globāls medicīnas profesionāļu tīkls kura uzdevums ir pētīt zāļu iedarbīgumu.

Protams nenoliedzami, ir situācijas, kad placebo efekts var iedarboties uz pacientu, taču nopietnu slimību gadījumā, nedrīkst lietot placebo. Placebo izmanto lai eksperimentu kārtā pārbaudītu reālu zāļu iedarbību, nevis lai maldinot cilvēkus pārdotu veikalos. Tā ir bezatbildība no ražotāju un homeopātu puses, pakļaut aklam riskam nopietni saslimušu cilvēku.

Vai tiešām homeopātija nav tas pats kas zālīšu medicīna?

Nē, tas ir biežs pārpratums un nepareizi lietota terminoloģija. Lai arī sarunvalodā bieži šis termins tiek lietots nevietā, reklāmās, aptiekās un homeopātiskajos veikalos zem šāda vārda (homeopātisks līdzeklis) tiek tirgots tieši šeit aprakstītais ūdens uz cukura.

Zālīšu medicīna ir kas pilnīgi cits un tai ir pierādīta efektivitāte. Pat aspirīns sākotnēji tika iegūts no vītola mizas. Medicīnu tā drīkst tikai saukt tad, ja tai ir pierādāmi un atkārtojami rezultāti. Augos ir spēcīgas vielas ar kurām iespējams kā saindēties, tā arī ārstēt. Ir augi, kas maina asinsspiedienu, ir tādi, kas saindē, un ir tādi, kas mazina drudzi. Taču neviens eksperiments pasaulē nav pierādijis homeopātisko zāļu efektivitāti. Tā saucamie homeopātijas aizstāvji, kurus gan bieži atbalsta ražotāji, mēdz kā pēdējo izmisušo argumentu minēt iedarbību uz dzīvniekiem. Taču nav nekādu pierādijumu vai pamata domāt, ka uz dzīvnieku homeopātija iedarbojas ātrāk kā dabiska slimības mazināšanās, vai sāpju pāriešana. Šeit varu atgādināt joku par iesnu ārstēšanu – neārstējot iesnas turpināsies nedēļu, taču ārstējot – tikai septiņas dienas. Un kā pierādijumi liecina, homeopātijas efektivitāte ir tieši tāda pati.

Gripa ir nopietna slimība un no tās katru gadu iet bojā liels skaits cilvēku. Tā ir augstākā bezatbildība riskēt ar cilvēku dzīvībām, pārdodot vai rekomendējot tabletes, kuru sastāvā ir tikai cukurs, un kuras vairākkārtīgi ir zinātniski pierādītas kā nespējīgas jebkādos jautājumos. Turpretim televīzija turpina reklamēt oscillococcinum cukura bumbiņas, uz kuru iepakojuma skaidri rakstīts, ka tās satur mazāk kā vienu molekulu pīļu aknu (un kāpēc tieši pīļu aknu, to neviens nespēj atbildēt).

Ja vēlies ārstēties ar dabas līdzekļiem, lieto zāļu tējas, medu, rutkus, ingveru un visas citas metodes, ko vecmāmiņas mums ir iemācijušas, bet neatbalsti šo milzīgo šarlatānisma industriju, kurai nav nekāda sakara ar dabu, vai jebkādiem citiem ārstniecības līdzekļiem.

40 Comments on “Pārprastā Homeopātija

  1. Homeopāts uz šo iebilstu daudz un kaismīgi, jo iraid speciālists taijā jomā. Es neesmu spciālists homeopātija, tāpatmarī @normis droši vien nav, tāpēc raksts sanācis melnbalts. Homeopāti arī gatavoun pārdot daudzu @nromis minēto zālīšu un sakņu izvilkumus, tinktūras, uzlējumus utt. un tur nav dažas molekulas aktīvās vielas. Nenoliedzu, ka tajā biznesā ir liela daļa šarlatānisma, bet tāda ir arī parastajās aptiekās. Daudzās TV reklāmas taču nereklamē homeopātisko līdzekļus, bet gan “zāles” pret iesnām, klepu, sāpēm un visu pārējo.

    1. Homeopātiskajā aptiekā pārdod arī citas lietas, jo tas vienkārši ir bizness. Ja tante prasa tējas, un viņu tur nav, tad nākamreiz noliek, lai būtu labi arī tiem cilvēkiem, kas uz šo aptieku atnāca rakstā minētā pārpratuma dēļ.

  2. Cik jau var runāt par to, ka homeopātija ir blēņas? Varētu vismaz dažādības pēc apcelt dziednieku pakalpojumus un citus līdzīgus paņēmienus. Ja placebo efekts palīdz, tad nevar teikt, ka no homeopātijas nav jēgas. Man dakteris ieteica to pamēģināt (gluži vienkārši pret manu problēmu nav reālu zāļu), un man vienalga, vai tās ir manas iedomas, galvenais, ka palicis labāk. Piekrītu, ka gadījumos, kad jāizvēlas starp homeopātiju un pierādītām zālēm, pareizais būs otrs variants, bet, ja dižu alternatīvu nav, tad der arī aizmirst par loģiku.

    1. Dziednieki ir relatīvi nekaitīgi. Viņi nereklamējas televīzijā, un bieži pakalpojumus sniedz bez maksas. Homeopātija ir ļoti komercializēta, to atbalsta liela industrija, un tāpēc tā man tik ļoti nepatīk.

  3. kura nozare nav komercija?Cilvēka veselība jau sen īpaši nevienu neinteresē, tikai iespēja kaut ko notirgot

  4. Labi, ar tām aknainajām cukura bumbiņām ir skaidrs, bet kā ar Aflubin? Un iepakojuma it kā rakstīts, ka homeopātiskās, bet sastāvā ir zālītes, spirts tikai 43% un tā. Un man nepielec a galīgi necik, kā tur galu galā.Bet paudies, šitas bija interesanti, jo nezināju, ka tas viss stulbums ir tik izplatīts arī normālās aptiekās un tā…

    1. D1 īpaši stiprām vielām vēl varētu būt sajūtams, Piemēram, Gentiana D1 šajā gadījumā piedod rūgtuma piegaršu un smaržu, lai liktos ka tās ir zāles nevis vienkārši spirtūdens. Teorētiski tas vēl varētu palīdzēt nomierināt kuņģi arī tādā koncentrācijā. Taču krūzīte piparmētru tējas tam derētu stipri, stipri labāk.

      1. D1 ir 1:10. Tajā pudelītē ir cik, 30ml? Instrukcijā ir cik pilienus jāuzņem? Sanāk visā pudelītē tās “rūgtenes” ekstrakts ir 3ml, un tad vienā pilienā vispār praktiski nav 🙂 Bet jā, dīvains produkts. Īsti neatbilst dažiem no homopātu pamatprincipiem.

  5. Ja vēlies palasi Masaru Emoto pētījumus. Kā jau minēju- ir zinātniski pētīts, nevis pierādīts. Tātad atkarībā no eksperimenta veida dažreiz to izdodas pierādīt dažreiz nē. Zinātne prasa lai eksperiments būtu atkārtojams un tā rezultāti nebūtu atkarīgi no vietas un laika, kad tas ir noticis. Te parādās problēma- nav iespējams iegūt pilnīgi destilētu ūdeni. Atšķaidot kaut kādu pīles fekāliju mēs iegūstam atšķaidījumu, kurā vienkārši ir citas molekulas. Un tas-kādas- jau ir atkarīgs no kurienes mēs to ūdeni ņemam. Līdz ar to uzskatu, ka atšķaidīt kaut kādu vielu lai panāktu lielāku “efektu” ir pilnīgi bezjēdzīgi. Vai arī kratīt ūdeni. Taču tas nenozīmē, ka ūdenim nav atmiņa.
    Ūdenī izšķīdušie joni ir sava veida pirkstu nospiedums. Avotā Belgradā un Tallinā būs cits sastāvs. Šie joni ir nosakāmi ar analītiskās ķīmijas palīdzību. Šie joni arī ietekmē ūdens elektroķīmiskos parametrus. Tātad līdzīgi kā mēs varam paņemt zemes paraugus no kedas un pateikt, kur cilvēks ir staigājis, mēs varam arī paņemt ūdens glāzi un noteikt kur tā ir smelta. Tātad ūdens saglabā informāciju par tā izcelsmes vietu. Tā ir sava veida atmiņa. Vai to var izmantot medicīnā? Nav ne jausmas. Par to lai spriež zvērināti homeopāti.

    Vēl ja runājam par ūdens veidotajām struktūrām- ūdenī un dažās mazmolekulārās organiskajās skābēs veidojas tā sauktā “ūdeņraža saite”, kas ietekmē ūdens fizikālās īpašības. (Salīdzini ar H2S, H2Se, H2Te). Ir dažādi apstākļi kas ietekmē šo saišu skaitu un veidotās struktūras ūdenī. Tā saucamais sniegpārsliņu eksperiments. Atkal jautājums- vai mēs varam ūdeni tikai ietekmēt vai arī no šīs ūdens nolasīt informāciju? Respektīvi vai pēc ūdens veidotajām pārsliņām varam pateikt, kāds skaņdarbs tā tuvumā tika atskaņots? Ticamāk, ka tas ir vienvirziena ceļš. Bet tiība nav pierādījums.

    1. Masaru Emoto nav zinātnieks, viņa idejas neparādās zinātniskajā literatūrā, viņš ir tikai uzņēmējs, kas pelna ar grāmatām un citiem uz šarlatānisma balstītiem produktiem.

    2. Tāpēc jau es raksīju, ka ūdenim ir “atmiņa” bet ne klasiskā izpratnē. Ja gribam būt precīzi, tad ūdens satur informāciju par vietu no kurienes tas ir bijis. Jo vairāk mēs atšķaidam jo grūtāk mums to ir noteikt. Līdz ar to “lielākā atšķaidījuma” princips manā uztverē ir pilnīgi garām. Katram reaģentam ir tā saucamā jutība, kas nozīmē to, ka pie noteiktas vielas koncentrācijas mēs spējam noteikt šīs vielas klātbūtni, bet pie kaut kādas vairs nevaram. Šāds piemērs ir Amonjaka joni. Ņemam vienmolāru šķīdumu un ielejam spainī. Litru no šī spaiņa ielej nākamajā utt. Pie kaut kāda 3/4 spaiņa vēl varēja noteikt ar fenolftaleīnu, pie 6 bija viens spēcīgāks reaģents, pie desmitā vairs neko nevarēja noteikt. Parasti problēma bija tajā, ka krāna ūdens satur vairāk amonjaka nekā šķidumā ko mēs iegūtu atšķaidot ar destilētu. Bet amonjaks ir ļoti spēcīgs reaģents. Lielākoties pietiek 3 reiz izskalot kolbu ar destilētu ūdeni lai tajā esošie piemaisījumi netraucētu citiem eksperimentiem. Sevišķi tas attiecas uz organiskajām lielmolekulārajām vielām, kas ir šo “zāļu” aktīvās sastāvdaļas.
      Es neaizstāvu homeopātiju, es apgalvoju (un labprāt dabūtu vienu milijonu ja kāds piedāvātu), ka ir iespējams noteikt no kurienes ūdens ir ņemts, veicot tā ķīmisko analīzi, līdz ar to ūdens satur sava veida informāciju. Tur nav rakstīts “Esmu no Venecuēlas”, taču ja mums būtu nezināms ūdens paraugs un 50 citi no dažādām vietām, tad varētu veikt analīzes un noteikt, kurai no šīm vietām tas atbilst. Ar modernu refraktometru tas būtu apmēram pusstundas darbiņš, ieskaitot kivešu mazgāšanu.
      Tātad pēc būtības tas saglabā atmiņu līdz brīdim kad tiek sajaukts ar kādu citu ūdeni.

    3. 2003. gadā James Randi piedāvāja Masaru Emoto samaksāt vienu miljonu dolāru, ja jebkuru no tevis aprakstītajām lietām viņš varētu eksperimentālā kārtā atkārtot James Randi klātbūtnē. Masaru Emoto nepiekrita.

    4. Ūdens neko nesaglabā. Ūdenī var palikt vielas no tās vietas – joni, jeb molekumu gabali. Ja sākotnējo vielu atšķaida ar destilētu ūdeni tik daudz, ka tajā nepaliek oriģinālās vielas molekulu, tad nav arī jonu – nav nekādu palieku. Tas ir tā pat kā ja tu teiktu, ka tavs ķermenis “atrcerās” pludmales apmeklējumu dēļ tā, ka uz ādas ir smiltis un tad centies apgalvot, ka šī “atmiņa” paliek arī tad, ja visus smilšu graudiņus pilnībā nomazgā. Īslaicīgos efektus noteikti var novērot – vietas kur smiltis bija iespiedušās ādā izlīdzinās tik pēc kāda laika. Ilglaicīgos efektus var skatīt, ja iedarbība ir iznainījusi fizikālo struktūru (iedegums). Taču šo šarlatānu apgalvojumi ir tas pats, kā pārdod iespēju sarokoties ar cilvēku, kas ir sarokojies ar cilvēku, kas ir bijis pludmalē un pēc tam kārtīgi nomazgājies.

  6. Aflubin.
    Gentiana D1 (1:10)
    The root is anthelmintic, anti-inflammatory, antiseptic, bitter tonic, cholagogue, emmenagogue, febrifuge, refrigerant and stomachic. It is taken internally in the treatment of liver complaints, indigestion, gastric infections and anorexia.

    Nu varbūt aflubīns sanāk fitoterapija šādā griezumā?

    1. Kā jau es rakstīju nedaudz augstāk, aflubīnā tās zālītes ir daudzumos, kas nepārsniedz vienu molekulu. Tajā ko pats rakstīji ir teikts “D1”, kas ir šķaidījuma pakāpe tik liela, ka fito terapija tur nesanāk. Rezultātā pudelītē ir tikai spirts ar ūdeni.

Comments are closed.