Junibacken

Tātad bijām uz Junibacken. Sākumā biju domājis, ka tas ir Astrīdas Lindgrēnas muzejs. Nekādas papildus informācijas man par to nebija, t.i. nebiju skaidri interesējies, zināju tikai, ka bērniem patiks, un ka jābrauc. Kā mēs uz turieni braucām var izlasīt iepriekšējā rakstā.
Ieeja maksā ap 10Ls no cilvēka (bērniem nedaudz lētāk, bet līdzīgi, precīzi neatceros, teiksim 8Ls), bet cena ir tā vērta.

Tas nav nekāds muzejs, drīzāk tā ir tāda kā liela spēļu pilsēta, kas sastāv ne tikai no Lindgrēnas tēliem (Pepija, Karlsons, Ronja, Lauvassirdis) bet arī daudzu citu lielisku autoru darbu tēliem (Nūrdkvists, Tūve Jansone). Sākumā nonākam lielā telpā, kas pārpilna maziem namiņiem – bērnu izmēra. Mums iekšā jādodas tupus, jo te viss ir pielāgots bērniem. Namiņi ir fantastiski iekārtoti, gluži kā multenēs. Te ir tik daudz ko apskatīt, ir maza darbnīciņa ar instrumentiem, ir virtuve ar plītīm un pannām, ir viesistaba, bibliotēka un pat observatorijas tornītis, kur pie griestu debesīm ir mazas zvaigznītes. Viss kas nav pieskrūvēts ir ņemams, un viss kas nav ņemams ir droši pieskrūvēts. Bērniem ir iespēja pabraukt uz moča, iekāpt lidmašīnā, izbraukāt pa mazu slēpju trasīti, nošļūkt no neskaitāmiem slidkalniņiem, ielīst nelielos labirintos, un pat uzkāpt uz Karlsona jumta.

Nākamajā telpā tiešām ir neliels muzejs ar visādām grāmatām un bildēm, bet turpat jau arī blakus – vilciena stacija. Vilciens nesastāv no saāķētiem vagoniem – izrādās vagoni brauc katrs par sevi, un nevis pa sliedēm – bet ir uzāķēti uz tādiem kā hidrauliskiem krāniem, kas ļauj tiem brīvi grozīties un lidot pa gaisu. Iesēžamies trijatā vienā no vagoniem, un sākam lēni slīdēt uz priekšu. Braucam garām skaistām miniatūras ainām no populārām bērnu grāmatām, un skaļruņi mūsu vagoniņā stāsta par to ko redzam (angliski vai krieviski, var izvēlēties). Daži no tēliem kustās un stāsts ir interesants. Vagoniņš paceļas gaisā, pagriežas, un zem mums pēkšņi ir vesela pilsēta, pār kuru lido karlsons. Tālāk iebraucam peles alā, un nonākam blakus milzīgai spolei, ābolu serdei, un pašai gigantiskajai pelei, kas čāpstinās un tirina divus metrus garo asti.

Izlasīju, ka ainu ar pūķi nācies pārtaisīt, jo agrākais esot bijis daudz lielāks un baisāks, biedējis pat lielos. Brauciens ir fantastisks, un tā vien dēļ ir vērts te atbraukt.

Pēc vilcieniņa nonākam Pepijas namā, kas ir liels un ar vairākām istabām. Te blakus arī notiek izrāde no Pettson & Findus grāmatas. Kad viss izložņāts un izrāde redzēta, dodamies tālāk uz bērnu restorānu. Ēdiena cenas ir dārgas kā jau zviedrijā, taču ne īpaši dārgākas par jebkuru citu ēstuvi (ap 10ls no personas par pankūkām ar zapti un sulu, vai arī par kartupeļu putru ar gaļu).

Pēc ēšanas nekas vēl nav galā, jo izpriecas turpinās – tālāk ir vēl viena rotaļu pasaules iztaba ar visādiem namiņiem, vingrojamajiem, kustināmu koka pūķi, un vēl vienu teātra skatuvi. Bērniem jau nāk miegs un nogurums, Madei jau pietiek, taču Olivers ar miegainām acīm vēl spītīgi iekaro pēdējo kuģa kravas telpu, un ielien milzu ābolā.

Pēc šī nāk viena no skandināvijas lielākajām bērnu grāmatnīcām, kur atrodamas grāmatas arī angļu valodā, taču cenas ir briesmīgi augstas (20Ls par grāmatu cietajos vākos bez atlaidēm).

Kopumā, noteikti iesaku šeit aizbraukt. Te ir ko darīt vairākas stundas, un var nākt neierobežotu skaitu reižu. Domāju, ka interesantāk varētu būt vecumā no divi līdz septiņi gadi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *