Esam sākuši pa nedēļas nogalēm doties mazos izbraucienos ar velosipēdiem kopā ar Oliveru (uz velokrēsliņa), un šonedēļ bijām Slampes rajonā. Itkā sāku plānot maršrutu balstoties uz Tukuma tūrisma informācijas centra velo maršrutu ieteikumiem, taču tie lielākā daļa izrādijās braucam pa lielceļiem. Beigās ievēroju stūrī mazu aplīti gar Dunduru pļavām, un tur arī devāmies. Orģināli maršruts atkal jau paredz pusi no ceļa doties pa šoseju, bet plānojām izbraukt interesantāk.
Automašīnu novietojām pie Vīkseles kapiem, sakrāmējām velosipēdus, somas, iesēdinājām Oliveru krēsliņā, un – secinājām, ka manam velosipēdam ir tukša aizmugurējā riepa. Nu neko, pumpis palicis mājās, sākam lēnām krāmēties nost, ar domu, ka es aizbraukšu līdz kādam benzīntankam uzpildīt gaisu. Te pēkšņi piebrauc agrīnā mezozeja perioda Audi, un ārā kāpj sirmgalvju pāris. Prieks kur tu rodies, pretimnākošais onkulis aizdod mums savu automašīnas pumpi (ar uzrakstu CCCP GOCT) un pāris minūtes vēlāk esam jau ceļam gatavi.
Maršruts mierīgs, pārsvarā pa šauriem gransceļiem. Izbraucot patīkami smaržojošai govju fermai, ceļš paliek šaurāks – te sākas interesanta nosaukuma vieta “Melnragu rīkle”. Tāds kā taisns koridors – blakus ceļam pa kreisi simts metru plata pļava-mitrājs, apkārt meži. Tepat jau sākas Dunduru pļavas. Šī ir viena no putnu vērotāju iecienītajām vietām, turklāt te ir apskatāms ļoti savdabīga projekta rezultāts – atkal salīkumota, padomju laikos iztaisnotā Slampes upe.
Pie skatu torņa nelels pikniks. Oliveram pikniks un putnu torņi ir tādi kā ceļojuma galvenie pieturas punkti. Tiklīdz sāk jautāt “uz kurieni mēs braucam”, tad atbilde “uz torni” tiek pieņemta, un neseko tālāki jautājumi. Tornī Olivers ar lielāko prieku binoklī meklē savvaļas govis un zirgus. “Atradu govi!”, iesaucas. Kad prasu lai parāda man, viņš iedod binokli, un saka “pats meklē!”
Kamēr sēžam, sāk nedaudz pilināt lietus, un piebrauc pusmūža vīrietis uz velosipēda. Vienkārši ģērbies, bez nekāda speciāla aprīkojuma, ar mugursomu. Zinu dažus šādus cilvēkus – vienreiz arī Gulbenē satikām tādu. Brauc milzīgus gabalus viens pats, apceļo Latviju. Vienpatņi. Sasveicinamies, šis uzkāpj tornī baudīt dabu. Skatos, ka viņam velosipēda odometrā 17 kilometri, gan jau arī apceļo laukus.
Sakrāmējam pusdienas somās, turpinam ceļu, piebraucam tuvāk govju un zirgu bariņam, turklāt turpat zem tiltiņa ģeokastīte.
Griežamies pa labi un turpinam ceļu jau pa šaurāku un tumšāku ceļu, te tas iet pa mežu, blakus pa labi smuka akmeņaina upīte. Kādu gabaliņu vēlāk secinu, ka ieplānotais īsais ceļš pa mežu tomēr nederēs, jo pa labi uz kapiem (kur atrodas auto) ceļā ir upe bez tiltiņiem. Nekas, nākas tomēr doties ārā uz šoseju, un kādu kilometru pabraukt pa to, tad atkal griežam iekšā lauku sānceļā. Kādu gabalu vēlāk secinam, ka Jāņasētas GPS karte ir pārāk optimistiska, un iezīmētais “meža ceļš” izbeidzas lauka vidū. Nākas griezties apkārt, un mēģināt nākamo ceļu. Jaunais ceļš iet gar milzīgu modernu fermu, Olivers jau kādu brīdi guļ, tāpēc traktorus un lauktehniku nenovērtē. Lauka malā milzīgs bars ar dzērvēm – vairāki desmiti. Taču tiklīdz izvelku fotoaparātu, dzērves neapmierinātas ceļas spārnos, un pabēg tālāk.
Tepat jau blakus ir kapi un mūsu auto – esam nobraukuši 24 kilometrus.
Tajā velokrēsliņā var pagulēt? Baigi nekratās?
Var, jo krēsliņš nolaižas guļus pozā, un pats viņš stiprinās tādā veidā, ka nevis kratās, bet šūpojas. Nu un protams – ja bērns guļ, pa mežu braukt nevar. Tik pa granti/asfaltu.