Travel

Ķīna: VI

Nākamajā rītā devāmies uz Paradīzes templi, vienu no Pekinas galvenajiem apskates objektiem, turklāt Pekinas logotipa galveno sastāvdaļu. Paradīzes templis ir visai liela parka ieskauts, parks turklāt veidots pēc kaut kādiem Konfūcija pamatlikumiem, kad daļas ir perfekti sakoptas un pedantiskas, bet daļas – aug kā dabā paredzēts (nepļauj zāli utt).

Beidzot ieraudzījām ilgi gaidīto – milzīgus daudzumus dejojošu cilvēku! Pilnā troksnī skan visāda mūzika, un sveši cilvēki vienkārši viens otru aicina, un dejo gan lēnās, gan modernās dejas. Video ir daudz iespaidīgāks, jo to skatu jau īsti nav iespējams nofotografēt. Tas ir tik fantastiski, ka Ķīnā ļaudis iet izklaidēties parkos, dejo, spēlē spēles, laiž pūķus, bet mūsējie atnāk no darba, un pielīp pie seriāliem.

Šeit pirmo reizi sastapām tādus kā sipas spēlētājus – un kas interesanti, tie nebija jaunieši, bet pārsvarā pusmūža cilvēki. Šādu te interesantu badmintona volāniņam līdzīgu sipu mēs arī nopirkām un izmēģinājām arī mājās Latvijā, tikai lai vēl vairāk pārliecinātos cik mēs esam tizli, turpretim ķīniešu tantes – atlētiskas.

Kādu brīdi pastaigājām pa parku līdz iemiga Olivers, templī gan negājām, jo tur bija kārtējā augstā ieejas maksa, tāpēc tā vietā pameklējām parkā esošos ģeoslēpņus. Tālāk izdomājām, ka tomēr taču jāaiziet uz slaveno Tian’Anmen laukumu, kur 1989. gada 35. maijā notika slavenie studentu protesti.

Karstums sāka pieņemties spēkā, un attālums bija kādi divarpus kilometri, tāpēc nesasnieguši mērķi novirzījāmies, lai apskatītu interesanto veikalu/tirdziņu tīklojumu īsi pirms laukuma. Turklāt, nebijām ēduši pusdienas, un sāka jau tuvoties tas laiks, kad būtu jāsteidz uz hoteli pēc kofera, jo šajā vakarā astoņos mums ir paredzēts vilciens, un nevar zināt cik haotiskajā stacijā paies laiks lai to atrastu.

Atradām interesantu rietrumniekiem pielāgotu ēstuvi, kas laikam atradās vienā ēkā ar hosteli, un pirmo un pēdējo reizi Ķīnā ēdām ceptos rīsus. Jā, interesants stereotips, vai ne? Ķīnieši un rīsi. Man likās, ka Ķīnietis un Rīsi vispār ir sinonīmi, taču arī šis stereotips tika salauzts. Kā izrādās, mums rietumniekiem zināmā Ķīniešu virtuve pārstāv tikai ļoti konkrēta Ķīnas reģiona gaumi. Jo redzi – agrāk no Ķīnas tik viegli emigrēt vis nebija, vislabāk tas izdevās tieši no Kantonas reģiona (Guangzhou, Hongkong, Shenzhen utt) un vai tad nav tā, ka Ķīnas ēdienus mēz pazīstam tieši no emigrantu radītajām ēstuvītēm eiropā? Rīsus Pekinā atrast protams varēja, bet nebija tā, ka viņi ēstu tos tik bieži kā latvieši kartupeļus. Noteikti retāk. Pārsvarā pārtikām no nūdelēm un visādiem pelmeņiem. Un es pat to nesaku kā veģetārietis – tiešām, arī visu ēstuvju menu ko skatījāmies, nekur mums tik pierastie “fried rice” nebija manāmi, labākajā gadījumā kā piedeva kādam ēdienam (pliki baltie rīsi). Tāpat arī mūsu iemīļotie spring rolls bija atrodami tikai vienā no visā braucienā apciemotajām ēstuvēm.

Pēc kārtīgajām pusdienām iemaldījāmies pamatīgā hutong tīklojumā un gandrīz netikām ārā, turklāt GPS bija atdevis galus. Kaut kā atradām metro pieturu, un ar trim pārsēšanām nonācām atpakaļ hotelī, paņēmām koferi un devāmies uz dzelzceļa staciju, no kuras plānojām braukt uz Xi’An.

Ņemot vērā pamatīgo cenas un attieksmes atšķirību, izlēmām par labu metro, nevis taksim, kas gan nozīmēja kofera stiepšanu visai lielā attālumā – vispirms 15 minūtes līdz metro, tad visas neskaitāmās trepes un eskalatori ar divām pārsēšanām un tad vēl 15 minūtes ar kājām no metro līdz stacijai. Paspēju pamatīgi noskaisties uz visu pasauli, jo papildus 20kg koferim, bija vēl arī mugursomas un Olivers ar ratiem. Šeit jāpiezīmē, ka es gan labprātāk pie rokas ripināju 20kg koferi 2, nekā to visu būtu nesis uz muguras mugursomā, jo esmu viens no tiem mūsdienu brāķiem, kuriem jau pirms 30 ir muguras problēmas, un pārstiepties īsti negribās.

Stacijā nonācām kādas 40 minūtes pirms vilciena atiešanas, taču šī stacija bija visai labi marķēta un organizēta, tāpēc vilcienā bijām nieka 10 minūtes pēc ierašanās. Brauciena biļetes bija nopirktas iepriekš aprakstītajā Soft Sleeper kupejā, taču kad jau sākām iepazīties ar līdzbraucējiem, ienāca kaut kāda meitenes un pamatīgi žestikulējot mēģināja kaut ko iestāstīt. Beigās sapratu, ka viņas vēlas lai mēs divi (Oliveram savas gultas nebija) apmainamies ar diviem citiem cilvēkiem no blakus kajītes, lai viņas vecāki var dzīvot kopā ar viņu. Tā arī darījām, un mūsu jaunie kaimiņi bija pat piemērotāki – jauns pāris ar mazu bērnu. Viņi bija neiespējami pieklājīgi un klusi, bērnu gan aicinājām ar Oliveru kopā paskatīties multenes uz iPod touch (kas bija mūsu emergency glābiņš situācijās kad Oliveram viss bija līdz kaklam), beigās šie pat nepateica ka mēs varam slēgt ārā gaismas, jo paši bija jau aizmiguši – t.i. neprotestēja, ka mēs kaut ko vēl ņemamies un vāram nūdeles pie lielās gaismas.

Uzstādiju uz lielā loga palodzes GPS ierīci, un ik pa laikam pavēroju interesantas lietas, pirmkārt ka pat visai zemās klases (T) vilciens vidēji brauc uz 140Km/h, lai gan vizuāli gan sliedes gan pats ir ļoti līdzīgs mūsu vilcieniem, otrkārt to, ka Ķīnā ir pat 30km gari tuneļi cauri kalniem.

Laiks pagāja ātri, brauciens un gultas bija komfortabli, un jau no rīta ap astoņiem bijām klāt Xi’An pilsētā.

14 Comments on “Ķīna: VI

  1. Ļoti piedūra bildē redzamais zemo sliežu tramvajiņš. Tas, tāpat kā pie mums ir viens vai realitāte to ir vairums?! Jāpiebilst, ka tās flīzes uz ielām tiešām visu padara daudz ieturētāku, rūpīgāku un acīm tīkamāku. Ziņkāre moka arī par alu? Kā tas garšoja?! Tas tāpat tiek gatavots no apiņiem vai ir kādi citas sastāvdaļas?

    1. Tas ir kaut kas līdzīgs tam mūsu vecajam tramvajiņam kas vasarā uz Zoo brauc – šeit tād ir viens, un brauc pa to tūristu ielu, turp atpakaļ 1km. Tā konkrētā iela tāda pedantiska izskatās, iepriekšējos rakstos jau tomēr ir citādāki skati arī.

    2. Varbūt nepareizi sapratu, bet alu gatavo no iesala (aptuvenā recepte: diedzē graudus (mieži, kukurūza, kvieši), tad diedzēšanu aptur un pārlej ar verdošu ūdeni), bet apiņi ir tikai piedeva garšai.

      1. es diemžēl nebūšu pietiekami kvalificēts (kā alus dzērājs) lai atbildētu jēdzīgi, esmu viens no tiem, kuriem garšo vienalga kāds alus, galvenais lai tas ir ļoti auksts, un ārā ir ļoti karsts, un alu es nedzeru vairāk par glāzi 🙂

    1. “ar maz cilvēcīgā” – hm, kā tu to domāji? Man gan tāds priekšstats nav man šķiet

      1. Es laikam zinu, ko Andrejs domāja, jo es arī biju stādijies priekšādivas Ķīnas – vienu kas redzama filmās par vēsturi, un otru, kas ir
        mūsdienīgā – dūmakaina, cilvēku piebāzta, mūžīga steiga, visi skatās
        zemē un grūstās uz ielām, rūpnīcu torņi pie horizonta. Patiesībā ir
        trešā Ķīna, kas mani ļoti pārsteidza ar savu relatīvo mieru (t.i.
        salīdzinot ar citām Āzijas valstīm kur esmu bijis)

  2. Paldies par interesanto aprakstu, ar interesi lasu katru nākamo daļu. Visu saprotu, viss skaidrs, tikai vienu nevaru saprast – kur uzradās 30kg smags koferis? Vai tad ceļojot nav jāņem līdzi tikai pats nepieciešamākais? 🙂

    1. visas mugursomas apvienojām vienā koferī. tajā arī atradās tādas lietaskā bērnam autiņi, grāmatiņas, suvenīri, ēdamais. līdzi paņemt es
      sākotnēji ieteicu maz, jo visu taču var nopirkt uz vietas (piemēram
      t-kreklus)

      1. Par nelielo mantu daudzumu lasīju, bet nedaudz apjuku, jo rakstā bija teikts, ka 30kg koferis ir papildus vēl visām mugursomām un Olivera ratiem. Bija vēl arī aizdomas, ka ir kaut kas varen labs sapirkts Ķīnā 🙂

        1. nu mēs jau arī sapirkām, jaunu mugursomu, divus rīsu tvaicējamosaparātus, 5kg rīsu utt. lai uz muguras nav jānes somas, tās ielikām koferī.

          ar to mazo daudzumu mantu bija domātas lietas kas jāņem no latvijas, lai
          nav jāved lidmašīnā. nenoliedzami, ka grūti ar vienu tkreklu izdzīvot
          divas nedēļas, vienkārši tos kreklus ņem nevis no mājām, bet par
          santīmiem nopērk uz vietas

          1. Par to dārgumu/lētumu arī nav pilnīgas skaidrības. Vairākas reizes raksti, ka Ķīna nav lēta, vai vismaz nav tik lēta, kā esam iedomājušies, no otras puses ir T-krekli par santīmiem, divi tvaicējamie aparāti, kuri arī noteikti bija ļoti izdevīgi. Varbūt ir iedvesma uzrakstīt plašāku aprakstu par dzīves dārdzību un tieši ceļošanas izmaksām Ķīnā – kas tad tur ir lēts un kas nav. It kā jau šo to var izzvejot no aprakstiem, piemēram, viesnīcu cenas, cik maksā sabiedriskais transports un ēdiens.

          2. Es uzrakstīšu garāk, bet principā – ēdiens un visādi nieki ir lēti,elektronika lēta, bet ja gribi brendu (iPhone vai Sony utt.) tad
            joprojām lēti, bet ne lētāk kā ASV vai HonKongā (tur lētāk). Dārgas ir
            ieejas biļetes apskates objektos (8ls katram), un nakts vilcieni
            (desmitos latu, tiesa gan – tu nobrauc virs 1000km, tā kā daudz prasīts
            tas nav). Tu vari paēst uz ielas par 20 santīmiem, bet lielveikalā tādā
            kā “Čili pica” stila iestādē tu maksāsi vairāk kā Latvijā. Ir liela
            noslāņošanās. T-krekls uz ielas tūristu kioskā maksā 1-2ls, bet
            lielveikalā tas maksās vairāk kā 10ls, jo tur blakus būs Rolls Royce
            veikals un Rolex veikals.

Leave a Reply to normis Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.