Šī 1951. gada filma ir viena no Amerikas kino klasikas, ar leģendārajiem Hamfriju Bogartu un Katarīnu Hepbernu galvenajās lomās. Skatījāmies nesen atjaunoto filmas variantu, kas veidots saistībā ar filmas iekļaušanu kautkādā Amerikas kultūrvēstures īpašo filmu fondā.
Priekš divu stundu filmas, sižeta te ir gaužām maz, un laiks tiek aizpildīts ar stieptiem dialogiem kuros tiek atkārtots viens un tas pats (“Are you sure mr. Allnut”, “Yes, Miss Rose”, “Are you really sure, Mr. Allnut”, “Yes, Miss Rose” utt utjp) vai arī neatbilstoši garām epizodēm kur Bogarts mēdās uz begemotiem nīlzirgiem, un Hepbērna smejas kā jukusi. Sižets ir tāds – Roza ir misionāre Vācu Austrumāfrikā, kad sākas pirmais pasaules karš un, lai bēgtu no psihopātiem vāciešiem kas visu dedzina bez iemesla, viņa sēžas kuterī kopā ar Čārliju, kas ir ogļracis/pastnieks. Roza izdomā, ka vajadzētu pa upi aizbraukt līdz vāciešu pārvaldītajai teritorijai, un uzspridzināt vācu kuģi. Lielāko filmas daļu viņi sēž kuterī un neko nedara. Interesanti, ka netipiski filmas uzņemšanas laikam, tā ir filmēta Āfrikā, un uzņemšana ir bijis nenormāls čakars, ņemot vērā kāda izmēra tehnika toreiz bija vajadzīga kino filmēšanai. Priekš kam tas bija vajadzīgs, es nezinu, jo tuvplāni tāpat ir filmēti Anglijā, un apkārtnes skatus varēja filmēt arī bez “zvaigžņu” piedalīšanās.
Esmu lasījis jau vairākas grāmatas par Kongo upi, uz kuras ir filmēta daļa no filmas, tāpēc bija interesanti savienot lasīto ar reāliem skatiem. Vienā grāmatā lasīju par džeku kas mēģināja ar moci izbraukt gar Kongo upi, un tur bija pieminēts arī hotelis kurā šīs filmas aktieri bija uzturējušies, un visādas šausmas kādas viņiem bija jāiztur filmēšanas laikā.
Kopumā – iespējams ka kino latiņa tajos laikos bija visai zema, bet es nekādu ģenialitāti šajā filmā nesaskatu, un ja tāda filma būtu filmēta mūsdienās, Kaže droši vien padomāta ka tā ir kārtējā Libēriešu filma. Ignorējot kultūrvēsturisko vērtību, ignorējot vārdus, laikus un nosaukumus – es filmai liktu trīs no pieci.