Foto

Digitālā pasaulē nav analogā procesa

Runa ir par fotofilmu skenēšanu. Bieži vien dzird runas par filmiņu atšķirīgajām krāsu īpašībām un toņiem – tas viss vairs sen nav aktuāli. Pat Kodak pats savos filmiņu aprakstos (Ektar un Portra) neko neraksta par krāsām, tikai par smalko graudu un cik viegli šīs filmiņas ir apstrādāt pēc skenēšanas, turklāt ka tā vajag darīt, un tas ir pareizais workflow solis.

Vienīgais kas vēl ir palicis, ir ādas toņu krāsu pigmentu mazāka vai lielāka intensitāte atšķirībā no pārējiem krāsu pigmentiem filmas sastāvā (atšķirības krāsu intensitātē).

Kāpēc tā? Ilūzijas par filmu krāsām veidojas dodot filmas skenēt uz laboratorijām. Pēc pāris dienām tu saņem savu disku ar gatavām bildītēm, un sāc spriest par savas filmas krāsu īpašībām.

Patiesībā šīs “īpašības” nosaka tik daudz faktoru, ka tās varētu nosaukt par absolūtām muļķībām un ignorēt vispār. Sāksim ar pamatiem, kas nosaka tava JPG faila izskatu:

  • Filmiņas skeneris, tā īpašības un spējas
  • Skenera programmatūra un draiveri (pat Operētājsistēma!)
  • Skenera programmas operators un viņa gaume
  • Filma atšķiras pat starp ražošanas partijām
  • Pat monitors uz kuru skatoties tu spried par krāsu toņiem

Kāpēc tādas problēmas? Filmiņas pēc izfotografēšanas izskatās sarkanīgi oranžas (un tas nav tāpec, ka tas ir negatīvs attēls). Tas tāpēc, lai kompensētu krāsu pigmentu nepilnības, oranžais tonis (maska) ir sava veida krāsu filtrs. Šo filtru skenēšanas programmatūrai jāprot noņemt pietiekami precīzi, lai neizmainītu filmas ķimikāliju uztvertās krāsas. Protams, ka tas nav tik vienkārši.

Šādi izskatās filmiņa ar oranžo masku:

35mm_negs

Visas digitālās metodes balstas uz Levels/Curves kontroli – tiek izlemts kurš ir baltais punkts attēlā, un balstoties uz to, sarkanais tonis tiek noņemts. Skeneru programmatūra vai nu veic šo procesu automātiski, vai izvēlas iepriekš definētu Preset konkrētajai filmiņai, no kādas iebūvētas filmu bibliotēkas, kas visticamāk veidota šo pašu procesu veicot uz īpaša kalibrācijas kadra (tos var nopirkt arī mājas skeneriem, un tie ir ļoti dārgi, sākot no 50$ par vienu filmas tipu). Dažas programmas veic arī automātisko White Balance izmaiņu, t.i. izdomā vai attēls būs siltāks vai aukstāks. Visi šie parametri parasti ir arī lietotāja kontrolē.

Ko tas viss nozīmē? Nav konkrētu filmas krāsu īpašību. Pat ja tādas ir (t.i. ražotājs paredzējis filmu portretiem), tad tās parasti ar piemēriem demonstrē filmas ražotājs, un mēs savas skenera programmas varam pielāgot vēlajam rezultātam “uz aci”. Automātiski nekad netiks izveidots “pareizs” attēls, jo “pareizs” vienmēr ir tikai operatora interpretācija un vēlmes. Nepārprotiet, joprojām ir iespējams veidot filmu ar noteiktām krāsu intensitātēm un kontrastiem.

Rezultātā var teikt, ka krāsu filma ir daļēji digitāls pasākums, jo arī pasūtot bildīšu izdrukas filmiņa tiks tādā pašā veidā ieskenēta pirms drukas. Vienīgais veids iegūt analogu rezultātu, ir lietot krāsu fotopalielinātāju, un arī tad viss būs atkarīgs no palielinātāja krāsu filtriem, papīra, ķīmijām un citiem mainīgajiem.

Tāpēc cilvēks kas atnāk un rāda ar pirkstiem – “tavs skeneris nu gan rada dīvainas krāsu nobīdes, šai filmai ir jābūt zaļganai” – nozīmē tikai to, ka viņš savas filmas skenē citā veidā.

Daži piemēri

Orģināls neapstrādāts TIFF fails:

film_red

Silverfast izmantojot predefinētu Negafix profilu šai filmai:

film_negafix

Vuescan izmantojot automātisko režīmu:

film_vuescan

48Bit TIFF bildes konvertācija ar predefinētu Ektar100 profilu ar Photoshop un ColorNeg programmu (nereģistrētu, tāpēc režģis):

film_colorneg

Nekādi neapstrādāts TIFF 48Bit fails vienkārši invertēts ar auto-levels (just for kicks, tā neviens nedara):

film_invert

Kā redzams, cik programmu tik rezultātu. Dzīvē es teiktu ka bija kā Silverfast, tikai gaišāks.

P.S.: Pēc sarunas ar Reini varu papildināt, ka nu protams, ja fotolaboratorija ir nopietni piegājusi darbam, un viņu dārgais un kvalitatīvais skeneris ir labi kalibrēts uz milzumu dažādu filmiņu, un skenera operators ir ar lielu pieredzi un saprot ko dara – viena filmiņa vienmēr iznāks par 99% tāda pati. Kāda ir realitāte – tas ir cits stāsts.

P.P.S: par uz bildes redzamajiem skrāpējumiem izsaku lielu paldies Fotki darbiniekiem

20 Comments on “Digitālā pasaulē nav analogā procesa

  1. Nu un tagad pasaki atklāti – ko Tev dod tā visa ņemšanās ar filmām, pareizu eksponēšanu, skanēšanu u.t.t.? Tev tas process pats kā tāds sagādā baudu? Mājas albūmam tak tāpat ir vienalga un ciemiņi gan jau no sajūsmas čurā biksēs arī ja rādi savas digitālās bildes… 🙂

    1. Man patīk process. Krāsainais process ar skenēšanu mazāk. Man patīk melnbaltais, tīri analogais process. Un man patīk kā filmu bildes izskatās. 90% no situācijām es izvēlos filmiņas izskatu pār digitālo. Filmai ir fīlings. Es neko neteicu par Digitālā pārākumu, šis raksts nav par to.

    2. Viņš to dara tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc es lieku savai basģitārai iekšā savādākus skaņu noņēmējus, pērku pedāļus, ekvalaizerus un citus pribambasus, kaut arī varētu močīt tāpat vien un meitenes “no sajūsmas čurātu biksēs”..Ir cilvēki – entuziasti un, ja viņu darbības Tev nav izprotamas, tas ir tikai normāli un vienkārši nav priekš Tevis.. 🙂

  2. Jāizbildē filma, jāaiznes ieskenēt uz BFS, tad neskatoties uz ieskenētajām bildēm pašam mājās uz sava skenera tas jāizdara un tad var salīdzināt rezultātus.

  3. Piekrītu visam rakstītajam. Un ne jau tikai uz skanēšanu tas attiecas. Arī uz to, ar kādu ķīmiju un kādā veidā filmiņa ir attīstīta un galu galā, arī, ja bilde ir nevis skanēta, bet pa tiešo projecēta uz fotopapīra, nāk klāt faktori – papīra veids un kvalitāte un ķīmija.Kā vienīgo labumu filmā es šodien saskatu dinamisko diapazonu un arī to, domājams, var izčakarēt ar skanēšanu. Gribētos redzēt līdzīgu testu – bilde, kurā attēlots kas ļoti kontrastains (tā lai aptver pēc iespējas plašāku DR, laba vieta varētu būt mežs dienā vai kas tāds) un pēc tam dažādi ieskanēts (nezinu, vai skanerim to tā sauc, bet ar dažādu ekspozīciju). Un novērtēt, cik labi tas spēj attēlot pāreju no paša tumšākā līdz gaišākajam.

  4. C41 (krāsainās) filmiņas gan laikam attīsti kā gribi, rezultāts būs vienāds. Tikai melnbaltajām attīstīšanas process un ķīmija ir tik nozīmīga. Par tām es nemaz nerunāju, tur atsevišķa zinātne.

    1. Ticēšu.. Jo tieši par krāsainajām tiešām nezinu. Kad nebija fotošopa, melnbaltām tā arī darīja – attīstot lēja klāt visādus brīnumus, lai, piemēram, dabūtu izteiktāku kontrastu vai, izgatavojot bildes – lai dabūtu nokrāsu (ne tīri melni pelēko, bet zaļganu, sēpijas utt.)

  5. Piekrītu tev normi kad tajā foto salonā viss lielākā iespēja ir kad sačakarēs visu filmu gan skanējot nepareizi . gan vēl fiziski kādas švīkas uztaisīs. Tad tam vairs nav jēgas.
    pats esmu attīstijis nu jau kādu duci B/W filmu, kaifs vnk super sajūta kad k-ko izdari pašu rokām :D.

    un melnbaltās bildes ar taisīt ir vnk super. ceru kad ilgi vēl ražos gan paīru, gan ķīmijas ,gan pašas filmas lai varu arī saviem bērniem parādīt kur tā analogā burvība slēpjas.

  6. Vienīgais labums filmai ir dinamiskais diapazons? Blefs. Ja runā caur puķēm, tad Cipars ir un būs sintētika.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.