Pašapmierināšanās

Viss internets sastāv no pašapmierināšanās. Tas ir vienīgais interneta balsts. Nebūtu pašapmierināšanās, un internetā nekā nebūtu. Priekš kam ko publicēt, ja nevēlies sagaidīt kautkādu reakciju? Agrāk bija skaitītāji un viesu grāmatas, tagad ir google analytics, komentāri un twitteris. Noņem jebkādus reakcijas uzskaites mehānismus no savas interenta vietnes un visai drīz tev apniks publicēt. Nu protams ne visiem, bet 95% no interneta pazustu.
Tagad par bildēm. Es taisu daudz bilžu, es tās apkopoju mājās datorā. Tagad kad bildēju ar filmu, nākas tās arī ieskenēt. Tad labākās es publicēju Flickr un tad es varu redzēt, vai kādam bildes patīk, cik cilvēku palūkojušies tuvāk nekā tikai uz thumbnailiem un tā tālāk. Bet tad ieslēdzas interneta slimība. Uz bildi paskatās desmit anonīmi cilvēki, neuzraksta nevienu komentāru un patiesībā ārpus flickr (reālajā dzīvē) īsti nav kam parādīt, un tad – priekš kam tas viss? Kam es īsti fotografēju bildes, lai pašapmierinātos uz “wow” komentāriem? Jo ja noņem tos, tad es bildi uztaisu, noglabāju arhīvā, un pats uz to reti kad paskatos, ja vispār.

Godīgi sakot, ja tā padomā, mans pats bilžu taisīšanas process patīk labāk, nekā tas kas seko pēc tam. Es tik ļoti sajūsminos bildēšanas, attīstīšanas, apstrādes procesā, ka pēc tam vienkārši paliek tāda tukšuma sajūta. Un ko tālāk? Kas īsti ir manis sagaidītais rezultāts. Ko tieši es vēlos panākt ar bildi? Kādam ko pastāstīt vai parādīt neskaitās, jo uz to neviens nepalūkojas. Šo te lieliski var redzēt Flickrā, kur katrai bildei ir kādas 100 grupas piekabinātas klāt, bieži vien pilnīgā beztēmā, tikai ar cerību gūt vēl papildus apmeklētājus. Vai bilžu likšana draugos, ar komentāriem “cmuki biužuki!”

Droši vien labāk es justos, ja nopirktu fotopalielinātāju, melnbaltās bildes izveidotu uz papīra, un pieliktu pie sienas. Vai albumā. Pie sienas likt jau arī ir tas pats kas Flickrī.

Absolūta pašapmierināšanās.

30 thoughts on “Pašapmierināšanās

  1. Es pārsvarā bildeju pasākumus ar cilvekiem un publicēju tos ar mērķi, lai gan es pats, gan arī tie cilvēki vēlāk varētu paskatīties bildes un atcerēties pasakumu un arī lai citi cilveki varētu gūt sajūtu par to kāds šis pasākums ir bijis.
    Ar vienkārši smukām bildem es neapzināti biju nonācis pie līdzīgas tēzes kā tev šeit.

    Bet arī tad man bilde ir kā saglabāta atmiņa: par vietu, par to ko es tad domāju un arī par to ko es domāju vēlāk atskatoties uz šo bildi.

  2. Jā, man nākas piekrist viedoklim. Tā ir viena liela pašapmierināšanās (visos tās izpausmes veidos). Lielā mērā arī sevis slavināšana – nu, no sērijas – dzīvē esmu nūģis, bet internetā es varu būt jebkas.p.s. :”wow raxtiņšh” arī no manis 🙂

  3. Pilnīgi piekrītu. Man ar mūziku tas pats. Tāpēc vairs publiski nekritizēju, bet mācos klausīties savam priekam, nevis citu dēļ. Jāteic, nenākas viegli, esmu samaitājis uztveri kaut kādā mērā – visu laiku klausoties kaut kādā zemapziņas līmenī domāju, ko tieši par šo dziesmu rakstītu recenzijā. Un tas ir fail.
    IMHO pie vainas ir baisās ekspektācijas, kad no tevis visi kaut ko gaida, kaut ko lielu. Ja tu būsi nodzīvojis parastu dzīvi un nebūsi kaut ko ģeniālu, slavenu paveicis, tad kam gan tu būsi derīgs? Tāpēc močī, skrien, lec augstāk par savu pēcpusi, tikai, lai atbilstu kaut kādiem sociāliem pseido-kritērijiem par to, kas skaitās veiksmīgs cilvēks. 🙂

    Varbūt par dziļu “ieraku”, bet vismaz man pēdējā laikā tieši šai virzienā pārdomas raisās.

    1. Es atļaušos (ar tavu atļauju) pierakstīt savā piezīmju grāmatā Tavu vidējo rindkopu. Nevarētu piekrist vēl vairāk.

  4. Un to visu var reducēt uz pašu primitīvāko sugas turpināšanas instinktu – evolūciju. Ja cilvēkam iekšā nebūtu dziņas būt labākam priekš sevis vai citiem, visi nokaunētos un aizietu mežā nosalt. Izdzīvo labākie! Ir jābūt labākam par citiem, jācīnas par izdzīvošanu, par atpazīstamību, jābūt labākajam no bara. Mūsdienu pasaulē cilvēku gan ir tik daudz, ka ar sugas turpināšanu nekādu problēmu nav arī izcili tizliem cilvēkiem, līdz ar to kopējā evolūcijas progresija bremzējas, bet principi un dziņas iekšēji jau saglabājas. Cilvēks ir tikai cilvēks

  5. nezinu kā ar pašapmierināšos, man patīk ja ir kam parādīt bildes, pastāstīt par notikumu tajā un vēl jo vairāk, ja ir kāds kas vēlas klausīties un skatīties ne tapēc, ka “vajag” vai “man jau nav grūti”, bet taspēc, ka interesē gan pašam taisīt, gan paskatīties kā citi izpaužas

  6. jā, aizmirsu pieminēt, ka forši ir arī, ja kāds svešais novērtē, bet nevis ar cmuki, cmuki, bet, piemēram, kāds japānis uzraksta vai drīkst tavu bildi izmantot teiksim uz operas uzveduma flyera

  7. Liene, tad tu nesaprati raksta jēgu 🙂 Tu tieši apstiprināji ko es uzrakstīju. Jautājums bija “Kāpēc tev vajag kādam ko parādīt”?

  8. es sapratu raksta jēgu, bet neuzskatu, ka tas, ka tu kādam parādi vai izliec ir pašapmierināšanās, nu, varbūt kādam tas tā ir. Paskaidroju, ka man tas vairāk ir meklēt sev līdzīgos un viekārši tādus, kam patīk fotogrāfija, padalīties iespaidos, uzināt interesantas lietas, parādīt savu redzējumu uz pasauli un apskatīties kā citi redz būtībās tās pašas lietas. Jo pēc idejas, kas ir pašapmierināšanās – darbības ko tu veic viens. Tātad kāds ieliek un kaifo par klikšķiem un viņam nospļauties pat par to, kurš skatās, ka tikai vairāk un ilgāk var pašapmierināties, cik es kruts.

    1. Nu ir, nu ir pašapmierināšanās 🙂 Noliegšana neko tur nemaina. Viss ko cilvēks dara ir viņa paša labā, tieši vai netieši, bet tas ir fakts.

  9. Godīgi sakot, jums nav taisnība. Es par to pat neiedomājos.
    Un kurš teica, ka es pats ar to nenodarbojos? Ja tā būtu, te nebūtu bloga.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *