No vienas puses, liekas – lēti būt ateistam. Tāds arī ir valdošais uzskats, no to puses kuri par to vispār domā. Ka ateistam nav morālo standartu vai augstāku mērķu un dzīves jēgas vai sistēmas. Es arī sajūtos kā prasts lamzaks, darba virtuvē vērojot kā viens pie sevis noskaita lūgšanu pirms ēšanas, bet es pa to laiku jau stūķēju iekšā.
Bet tās visas ir muļķības. Protams, ir prastie ateisti, kuri par augstāko jēgu nekad nav domājuši, jo tā ir vienkāršāk. Kuriem nav nekādu kosmoloģisko priekštatu vai pasaules teorijas. Tāpēc jau šis Ateisma (grieķ. bez dieva) termins ir tik novazāts. Dēļ vienkāršajiem ateistiem.
Bet ateisms mēdz būt arī savādāks. Tāds pie kura nonāk. Gluži kā kristiešus uzrunā Jēzus un viņi kļūst par tā sekotājiem, arī Ateistu pēkšņi skar atklāsme par visuma uzbūves skaistumu, un tie var saprast, cik patiesībā reliģija ir aprobežota, ierobežota un orientēta uz vāju ļaužu kontroli (kas protams bieži ir tieši tas kas viņiem ir vajadzīgs, un tāpēc reliģijām ir arī pozitīvā puse).
Gluži kā mazi bērni piedzimst ateisti, jo viņu saprātam augstāka vara nav aptverama, tā arī liela daļa ateistu vienkārši par šo lietu nedomā. Tie ir neapzinātie ateisti, kas tikai parausta plecus uz jautājumu par pasaules rašanos vai dzīves jēgu.
Tāpēc šo vārdu, ateisms, drīzāk ir jāaizstāj ar kādu citu. Tradicionāli šis vārds asociējas ar ko negatīvu, ar cilvēkiem kuriem ir vienalga. Mans ateisms ir komplicēts, pārdomāts, tāds pie kura nonāk ar laiku. Būtībā tas ir sava veida agnosticisms – uzskats, ka nav iespējams pamatoti pierādīt tādu vai šādu reliģisko uzskatu patiesumu. Dokinss to sauc par Tējkannas Agnosticismu – nav iespējams pierādīt, ka ap kādu no Jupitera pavadoņiem neorbitē tējkanna, bet pēc būtības nav nekāda pamatojuma uzskatīt, ka tā tur būtu. T.i. neko nedrīkst kategoriski noliegt bez pamatojuma.
Un pamatojums ir vajadzīgs jebkuram domājošam cilvēkam. It visā.
Visticamāk, nekāda dieva nav. Pasaule ir daudz skaistāka, nekā to iztēlojas ticīgie.