Un tā, braucu es mājup ar savu nokrauto velosipēdu, izbaudu svaigo gaisu, priecājos par svaigi nopļautās zāles smaržu, pozitīvu domu pārņemts, līdz – šoks. Acu priekšā veidojusies aina nekādi nespēja pārkāpt ticamības barjeru, vai tiešām neesmu par stipru minies un uzdzinis asinis galvā līdz sākušies gļuki?
Situācija risinās metrus 500 no zasulauka stacijas virzienā uz jūrmalas pusi, tur gar sliedēm iet asfaltēts celiņš. Zālēm aizaugušajā posmā starp celiņu un dzelzceļa sliedēm (5-10 metru josla) atrodas tēvs ar diviem maziem bērniem. Bērniem gadi trīs līdz pieci, pavisam mazi. Tēvs ar sajūsmu acīs un ieplestu muti skatās, kā lielākais no bērniem laiž pūķi pa vējam. Pūķis atrodas zem pretējā virziena vilciena elektrības vadiem, tas nozīmē ka aukla šķērso vēl vienu sliežu ceļu.
No brīža kad ieraudzīju šo lielisko ainu, līdz brīdim kad piebraucu klāt pagāja savas 10-20 sekundes, līdz ar to neviens no klātesošajiem nemaz nebija plānojis mainīt iedomātā spēļu laukuma atrašanās vietu.
Nemaz nerunājot par to vai ir vai nav bīstami ielaist pūķi elektrības līnijās, tur taču dažu metru attālumā iet vilciens, un šis ir līkuma posms pirms Depo, neko nevar redzēt.
Cik lielā putrā ir jāsaiet glāžainacainā tētuka smadzenēm lai kas tāds vispār varētu ienākt prātā?
Apstājos, pieklājīgi norādiju uz to, ka šādām rotaļām tomēr vajadzētu atrast piemērotāku vietu, un devos prom.
Tētukam vajadzētu par http://www.zibo.lv pastāstīt..Lai aiziet pamācās… tur kā reiz ir piemērs ar pūķi
un viņš tev pieklājīgi atbildēja – “jā, labi, paldies par padomu”? 🙂
Viņa acīs ieslēdzās mēms pārsteigums, un es aizbraucu tālāk. Šķiet viņš tur palika ar muti vaļā.