25. Marts

Uzgāju stāvu augstāk un uzzināju, ka šodien esot diena, kad drīkst runāt par tēmām, kuras parasti izraisa diskusijas un kautiņus. Tur stāvu augstāk visai paceltās balsīs strīdējās par padomju savienību, mūsdienu krievu integrāciju, rasismu, un visādām murgainām tēmām. Lieliska iespēja uzrakstīt kādu rakstu!
Iedomājies situāciju, kad no Rīgas pazustu visi cilvēki kuru primārā valoda ir krievu. Vienkārši puff un pazustu. Zinu daudzus, kas to vien vēlas. Ir pat veselas organizācijas, kas runā par dekolonizāciju, deportācijām, visādām absolūtām muļķībām. Viņu sapnis.

Puff. Nav!

Rīgas ielas aktīvākajā darba dienas vakara laikā būtu tādas, kā iepriekš svētdien no rīta piecos. Nestrādātu veikali, nebūtu sabiedriskā transporta, netiktu nodrošināti praktiski nekādi pakalpojumi. Kā var runāt par neintegrēšanos sabiedrībā, ja patiesībā integrācija ir tik spēcīga, ka bez šiem cilvēkiem mēs nevaram pastāvēt? Taču ne jau Rīgā. Kāda atšķirība kāda ir cilvēka tautība? Ņujorkā ir pat veseli rajoni konkrētu tautību cilvēkiem, tur ir ķīniešu rajons, japāņu rajons – visi tur runā savā valodā un neviens nesūdzas. Multikulturāla sabiedrība ik uz stūra.

Protams, man personīgi arī nepatīk cilvēki kas demonstratīvi izkar karodziņus un saukļus ar dažādu propogandu, publiski parādot cik ļoti viņiem nepatīk šajā valstī. Nevienam nepatīk agresīvi noskaņoti cilvēki, negatīvi cilvēki, antisociāli cilvēki. Bet tas nav tieši tautības dēļ. Tādi cilvēki ir visur, ar dažādām nepatikām.

Kas vispār ir tautība? Nav tādas tautības. Tautība nevar iedzimt un pārmantoties. Tautība veidojas no valodas, kultūras, tradīcijām, vides. Nav Latvijā neviena latvieša. Visiem latviešiem senčos ir citu tautību cilvēki, in ja ne tuvākajos, tad attālajos pavisam noteikti, jo kas vispār ir Latvija – abstrakta teritorija kuru vēstures gaitā apdzīvojuši daudz dažādu izcelsmju cilvēki. Man jau trīs paaudzes atpakaļ rados ir tikai vācieši, krievi, zviedri. Bet es tāpat sevi uzskatu par latvieti, bet tas nav svarīgi. Es tam uzmanību nepievēršu.

Tāpat kā cilvēkam nav noteiktas sejas – tas visu laiku aug un noveco, tā tautībai nav konkrēta stāvokļa. Pirms kādiem aptuveni 2000 gadiem mūsu apdzīvotajā teritorijā pirmo reizi ieradās cilvēki kas runāja valodās, kuras cēlušās no centrālāzijas reģioniem un iemācija šeit dzīvojošajiem savu valodu, gluži tāpēc mums (un vairāk lietuviešiem) ir tik daudz vārdu, kas līdzinās indiešu valodai. Cilvēki migrē visu laiku, nav brīža vēsturē kad nenotiktu tautu migrācijas, karu, valodu transformācijas.

Pasaule nav statiska, tā mūžīgi mainās.

Nav tādas tautas. Mēs visi esam viens – homo sapiens sapiens, saprātīgi cilvēki.

Dzīvosim draudzīgi, neskatoties uz pagātnes kļūdām.