Šodien piecēlos kā parasti, īsi pēc septiņiem izgāju no mājas, bet autobusa pieturā apstājās laiks. Neviens nesaprata kas ir noticis, bet neviena maršruta autobusi vienkārši nenāca. Nostāvējām visai ilgu laiku, gandrīz 40 minūtes, līdz uzradās pirmais autobuss. Protams piebāzts.
Nekādi nevarēju saprast – nu kā tas iespējams, kas tāds varēja notikt, lai neviena paša maršruta autobuss nespētu kursēt, turklāt neizskatījās ka jebkādas problēmas būtu vieglajām automašīnām.
Liels paldies 53. autobusa šoferim, kas paskaidroja kāpēc radās šāda problēma.
Daži īpaši apdāvināti ļaudis bija izveidojuši nelielu automašīnu stāvvietu abās Rostokas ielas pusēs pie Zolitūdes autobusu galapunkta, efektīvi iesprostojot visus tur esošos autobusus un paralizējot satiksmi.
Tas autobuss kas beigās ieradās mūs uzņemt bija braucis no pretējās puses, un ticis apgriezts pirms galapunkta. Tie kas tur iesprūduši, tā tur arī palika.
Beigās jau protams vainot var sniegu. Vai netīrītās zolitūdes ielas. Vai šlesakovu. Vai moskviču un BMW vadītājus cepurēs.
Bet problēmas ir. Pie manas mājas reti kad var noparkoties. Tur sniega kupenas pārsniedz divus metrus un neviens tur neko tīrit negrasās. Nama apsaimniekotājs satīra ietves un ar to pietiek.