Šķiet nevajadzēja vakar tā sūdzēties par Rīgas Satiksmi, jo tā vēlāk izlēma man netiešā veidā atriebties. Jā, pirmkārt braucot mājās visai ilgi nācās gaidīt autobusu, labi tas normāli. Tad pie Nacionālā Teātra pa logu pamanīju – trolejbusu vadi pārrauti, elektrība zibeņo. Trīs avārijas dienesta mašīnas un neliels korķis ar trolejbusiem pirms tām. Nu nekas – es taču neesmu trolejbusā, visam vajadzētu būt labi. Nekā – pazūd elektrība, autobusā tumšs un kluss. Esam vēl pieturā. Šoferis saģērbjas, aiziet kaut ko labot. Tumsā sēžam kādas gandrīz desmit minūtes, jo ārā nelaiž. Beidzot autobuss ir salabots, braucam tālāk. Novēroju palielu rindu ar tukšiem trolejbusiem virzienā uz centru no vanšu tilta. Skatos priekšā – vēl viens beigts autobuss #44. Ieslēdzis avārijas signālus, stāv tukšs virzienā uz pārdaugavu tieši pirms tilta.
Tā nu mēs braucam tālāk, uz kalnciema tilta sākas baigais troksnis autobusa aizmugurē. Kāds no pasažieriem aizsktrien pie šofera, un saka – “šofer, jums autobusam aizmugurējā platforma velkas pa asfaltu!” Uz to šoferis atbild – po russki možeš? Interesanti, biš nošokējos, ka tik vienkāršu frāzi var arī nesaprast. Pa krieviski tiek viņam paskaidrots, autobuss pieturā apstājas, šoferis atkal aiziet labot. Dažas sekundes vēlak tiek paziņots – autobusam salauzta hidraulika, visiem jāiet uz nākamo autobusu.
Mājās ierados pusotras stundas laikā. Ar velosipēdu var atbraukt 35-40 minūtēs.
Šorīt no rīta uz kalnciema ielas redzēju jau trešo salauzto Solaris autobusu. Garantijas periods beidzies?
[…] gan, gluži vai nākamajā dienā pēc mana raksta par nedienām ar Rīgas Satiksmi, un to kā diennakts laikā redzēju vienā maršrutā […]