Brīvdienas

Man patīk tā sajūta gara atvaļinājuma priekšvakarā. Tas lielais nezināmais. Pat ja ir kas konkrēts plānots, tomēr sajūta ir kā skatoties uz ko svaigu, jaunu, neizmēģinātu. Piemēram kā skatoties uz svaigi attaisītu Cielaviņas torti. Svaiga, jauna, krauksķīga, vēsa. Pēc tam, kad pāris dienas vēlāk atrodi ledusskapī aizmirstu pēdējo gabaliņu, tad jau uz to vairs neskatās tik kārām acīm kā uz lielo veselo torti. Tāpat arī ar atvaļinājumu. Lielākā daļa jau garām, un atlikušās dienas nemaz tik aizraujošas neliekās.
Esmu saldū. Te ir šausmīgi iesērējusi klaviatūra, un man sāk plaukstu locītavas. Ārā ir mīnus desmit grādi, bet ļoti smuki snieg. Bijām pastaigāties, pie reizes pārbaudījām, ka mūsu Ģeoslēpnis ir savā vietā. Sen gan neviens nav atradis, Saldus laikam nav populāra pilsēta slēpnošanai.

Rītdiena vēl brīva, un tad jau atpakaļ uz darbu. Patīkami atpūtos, un pat gribas jau atpakaļ strādāt. Šādos brīžos atceros, ka man patīk mans darbs. Un tas jau galvenais.