Šodiena

Lasītāji ar mani ir izspēlējuši joku, vai arī drīzāk – es to balsojumu noformulēju visai neapdomīgi, jo ikdienas novērojumos ietilpst gan darbs, gan bērni, gan apple gan viss pārējais.
Par ikdienu es pavisam noteikti varu pastāstīt. Pirms dažām dienām sākām skatīties jaunu seriālu – Desperate Housewives. Tāds jautrs, līdzīgs Twin Peaks. Nemaz ne parastais mājsaimnieču seriāls, kā varētu spriest pēc nosaukuma. Drīzak – stāsts par to, ka arī miermīlīgās suburbijās ir savas mistērijas. Man iepatikās. Atnāku mājās, sataisam ēst, paskatamies seriālus, novannojam Oliveru, atkal paskatamies seriālu, un tad jau gulēt.

Šodien no rīta paskatījos pa logu – līst. Nepatīkami. Nekas, autobusā ir daudz nepatīkamāk, ja vien neskaita to, ka teorētiski ir iespējams pakavēt laiku lasot vai darbojoties internetā. Bet es labprātāk izvēlos braukt lietū , tumsā.

Neskatoties uz pretimnākošo gajēju pretenzijām, esmu pie stūres ar matu gumiju piestiprinājis savu lieljaudas lukturi, kas nodrošina manu pamanāmību tumšajos rītos un vakaros. Šodien no rīta tieši secināju, ka gan turpceļš gan atpakaļceļš beidzot man notiek tikai pa tumsu. Dienasgaismu es redzu tikai tad, ja uznāk nepārvarama kāre iet uz veikalu pusdienlaikā nopirkt kādus našķus.

Uz vanšu tilta pamanīju, ka ir pienācis laiks, kad apgaismojums arī vēl ir iedegts, un var novērot kā krastmala interesanti izgaismojas. Vēl dažas dienas atpakaļ es uz tilta biju tieši pēc apgaismojuma izslēgšanas, kad krastmalu paslēpa visai blīva krēsla.

Braucot pa Barona ielu kārtējo reizi uzmetu acis HaiTao un līdzīgajam lupatu veikalam pāri ielai (Gerkena pasaulē), un pie sevis kārtējo reizi nošķendējos – kāpēc gan tie ķīnieši netaisa lētās takeaway ēstuves, kur garām braucot var paņemt uz ielas ceptu ķīniešu ēdienu kastītē. Ārzemēs tādu ir pa pilno. Pie mums tikai lupatbodes, un protams tā ēstuve uz Tallinas ielas, bet tā nav gluži tādu kādu es biju iztēlojies.

Pusdienām līdzi biju paņēmis vakardien vakariņās gatavotu pildīto cukini, bet tā kā tur no viņa nekas daudz nebija palicis, biju plānojis iebraukt pa ceļam veikalā, nopirkt kaut ko vēl klāt. Protams, tikai kad no variantiem atlikuši bija tikai veikali kuros neņem kredītkartes, es atcerējos, ka skaidtu naudu aizmirsu paņemt. Vienīgais bankomāts ko tuvumā manīju rādija lielisku “Out of order” paziņojumu.

Pusdienām atlika ne pārāk lielais cukini, un uz galda stāvošā cepumu paciņa.

Darbā viss kā parasti – atbildēju saujiņu epastu, nofotografēju kolēģim kādu prototipa shēmu, parakņājos internetā lai atrastu labāku video konvertācijas kodeku tiem diviem simtiem gigabaitu, kas man šonedēļ būtu jāapstrādā, tad uztaisīju kafiju un tā tālāk.

Starp citu – šodien Oliveram paliek veselas četras nedēļas. Ņemot vērā, ka mēnesī nav precīzi četras nedēļas, un mēnesis paliks tikai piektdien, domāju nelielu svinēšanu rīkosim tikai tad.

Skatos, pulkstens tikai viens, diena nemaz vēl nav galā, un tieši tāpēc pagaidām rakstāmais man ir aptrūcies.