Jā jā, es atzīšos, es lasu “Krēslu”. Es esmu nenormāli deģenerējies un slims indivīds. Patiesībā, es gribēju izlasīt to, par ko tik ļoti jūsmo tik liels skaits cilvēku, un pats spriest. Kā zināms, ekranizācijas reti pilnībā atspoguļo grāmatā rakstīto pareizajos veidos.
Īstenībā tā arī ir. Grāmata ir sarakstīta ļoti īstos un vienkāršos teikumos, kas no vienas puses ir sākumā kaitinoši un smieklīgi, bet no otras puses – palīdz lielai daļai cilvēku, kas ikdienā grāmatas nelasa (face the reality) un tādejādi vismaz kādus cilvēkus piespiež lasīt.
Atšķirības filmā no grāmatas ir maz, lai gan lielas. Vismaz visas tās lietas, kuras man filmā nepatika visvairāk, grāmatā nemaz neeksistē, jebšu eksistē pavisam citā formā. Piemēram muļķīgās “ļauno vampīru” slepkavības ainas grāmatā nav, un patiesībā – arī paši sliktie vampīri grāmatā ir pavisam atšķirīgi tēli. Bet es varu iedomāties, ka naudas devēji filmas veidotājiem vienkārši pieprasīja vairāk krutuma un bling-bling.
Kopumā grāmatā sižeta ir tikai nedaudz vairāk nekā filmā, un tas savukārt dod to “izlasīju vienā vakarā” efektu, ko daudzi piemin.
Neko baismīgi sliktu negribu teikt, jo saprotams kāda žanra grāmata šī ir, un kāda ir tās primārā auditorija – to ko viņa vēlējās panākt, viņa panāk visai labi.
Kopumā – lasāms sapņaini romantiskais gabals, tomēr ievelk. Es jau tūlīt būšu izlasījis jau otro daļu, un pārējās vēl priekšā. Pēc apdullinoši sarežģītās angļu valodas “Heart of darkness”, šis ir patīkams atvaļinājums saprātam un apziņai.
Man atkal filma nepatika, nu nav tas pats, kas grāmata. Otro daļu nevaru lasīt, nedaudz arī piegriežas tā vampīru būšana.
Es jau taču arī teicu ka man filma patika mazāk. Otrā daļā vampīru nav, btw 😉
Īstenībā es arī nezinu, kas šajās grāmatās mani piesaistīja, bet atdzīstos, ka esmu izlasījusi tās visas. Varbūt piesaistīja stereotipu laušana, jo vampīri vienmēr asociējās ar kaut ko vienu, bet nu ir cits skatījums uz to… Un romantiskais aspekts droši vien arī spēlēja savu lomu.. 🙂