Diena parastā, pildīta ar automašīnu, garnēta ar labsajūtu

Īsi sakot izdomājām, ka vajag auto. Izskatījām pusi interneta, uzklausijām visdažādāko reliģiju pārstāvju viedokļus, un beigās nonācām pie viena puslīdz galēja varianta, atlasījām variantus no ss.lv un tad devāmies pabraukāt pa Maskavas ielas plačiem lai novērtētu situāciju no citas puses.
Līdz galējai atlasei nonāca divi auto uz plačiem un aptuveni divi auto no ss.lv. Viens auto sludinājumu serverī man īpaši iekrita sirdī, bet lielas cerības uz to neliku, jo kā gan tik labi aprīkots un saglabāts auto var maksāt teju vai tik pat cik pārējie uzspodrinātie rumbulas brīnumi? Protams uz to numuru piezvanot, telefons bija atslēgts, un cerība nomira nemaz neuzrodoties.

Ar Noras brāli iebraucām Azur paēst kādus veģetāros Hesburgerus, pameklēt viņa draudzenei Zaigai kādas labas dāvanas, un tad iesēdāmies korķī lai dotos uz māju pusi, pārdomāt dienā redzēto. Tīri ziņkārības pēc kāds man lika vēlreiz uzzvanīt uz iepriekš izslēgto numuru, un rau – klausuli pacēla vīrietis vulgaris, un krievu valodā paskaidroja, ka no darba Iļģuciemā uz mājām Imantā pārradīsies pēc stundas, un mēs varam uz to laiku viņu tur sagaidīt. Tā arī darījām.

Kamēr Statoilā pie Metropoles jaunajām mājām izklaidējām sevi ar lietus lāšu skaitīšanu, un plāna B izstrādi situācijā, ja šis ir viens no tiem medicīnas studentiem, kurš auto pircējus slaktē ar cirvi un ved mežā, piebrauca pelēkais auto ar simpātisku krievijas karodziņu vējstikla iekšpusē. Naisss.

Vadītājs uz pirmo acs uzmetienu izskatījās pēc tāda tipiskā mazā uzņēmēja gaišā pusuzvalciņā, barsetku uz rokas, un melnām saulesbrillēm. Jau iepriekš pēc sludinājumā tikai daļēji nomaskētās e-pasta adreses biju secinājis ka viņš strādā kādā palielā melno metālu velmēšanas uzņēmumā.

Kārlis sāka uzdot dažādus “rādi paslēptās problēmas” jautājumus, pēc kuriem pārdevējs atdzīvojās un visai brīvi un šķietami godīgi sāka atdzīties dažādos sīkumos un atgadījumos ar KASKO, iegrimstot detaļās kas krāpniekiem būtu neraksturīgi, un atklājot savas personiskās dzīves detaļas, kas mums – Lie To Me seriāla speciālistiem – ļāva izdarīt dažādus sīkus secinājumus, iedrošinot attiecībā pret stāstītāju. Spriežot pēc visa, auto, kas tikai iepriekšējā dienā bija nonācis sludinājumu serverī, nebija sagatavots pārdošanai, jo kurš gan krīzes situācijā var iedomāties, ka pircējs uzradīsies teju vai stundu laikā.

Novērtējuši labi kopto salonu, un nesvarīgos trūkumus, pieteicāmies par pircējiem, jo atlikušie auto varianti nešķita pārdomāšanas cienīgi, un šī cena nebija pārspējama.

Kā jau īsts darījumu cilvēks, pārdevējs Sergejs ierosināja uzmest kādu vienošanās papīru, kur mēs apliecinam ka auto pirksim, uzrādot (un nododot lietošanā) nelielu procentu pārdošanas cenas, un viņš savukārt garantē pārtraukt piedāvāšanu citiem, un auto atdošanu mums reģistrācijai noteiktā laikā un datumā. Protams, lieki teikt, ka šāda papīra sastādīšana bez profesionāļu klātbūtnes mani sākumā nedaudz iebiedēja, jo sanāca

nepazīstamam Sergejam lietošanā nodod paprāvu summu. Ta nu mēs ar Noru devāmies stāties sakaros ar dažādu zīmolu bankomātiem, bet Sergejs aizgāja pēc A4 papīra lai Nora saviem spēkiem sastādītu tadu kā pseido-vienošanos.

Interesanti gan, bet vienošanās saturs Sergejam palika noslēpumā par saviem 50%, jo kā vēlāk noskaidrojām viņš ir Igaunijas pilsonis, un tieši šī iemesla dēļ atteicās jebkādi uztvert Latviešu valodu. Kas savukārt noved mani pie secinājuma, ka līguma sastādīšana bija tīri simboliska, lai mēs nekavējam viņa laiku ar vilcināšanos.

Pēc atvadām, vakarā pam piezvanīja savdabīgi nosauktais Mariuss, no Baltikums apdrošināšanas, jo viņam manu telefonu bija iedevis pārdevējs. Piesitās par personīgo apdrošināšanas aģentu. Teicās lai tik zvanot kad pārreģistrēs auto, un viņš visu izdarīšot.

Tā, pēc dažām pārbiedētu vecāku “ka tik nav nozagts” piesātinātām brīvdienām pienāca pirmdiena, beidzās domās atliktais taimeris, un Sergejs mūs savāca pie IXO centra Zolitūdē, kur apmaiņā pret mājās izdrukāta pierādijuma par atlikuma samaksu (kurus es piecās minūtēs fotošopā būtu uztaisījis kādus piecus, par lielākām summām), aizveda mūs uz CSDD, kur nodevāmies tipiski futūristiskajam pārreģistrācijas procesam, ko esmu agrāk jau aprakstījis pie DEFENDER atvadu ieraksta. Šeit jāpiezīmē, ka Sergejam kā vadītājam pavisam noteikti nepiestāv Volkswagen markas automašīna, jo brauca viņš nepiesprādzējies, bez gaismām, apdzina mašīnas pa labo pusi iebraucot tam neparedzētās nomalēs, un visādi citādi izcēlās uz ielām, liekot mums izbrīnā ieplest acis.

Palūdzis pēdējo reizi izbraukt ar nu jau Norai piederošo automašīnu, Sergejs aizveda mūs līdz savām mājām, kur pārsēdās sievas svaigajā Dodge, un nu jau divās mašīnās devāmies uz viņa darba vietu Iļģuciemā pēc ziemas riepām. Būtībā Sergejs izrādijās visai patīkams cilvēks, jo kad nerunāja par biznesu, tad stāstija mums par dažādiem prikoliem ar automašīnu, to kā viņam ar sievu tikko piedzimis bērns, un visādas ikdienišķas lietas, kas lika mums nedaudz uzelpot.

Pirms izbraukšanas gan tika sazvanīts Mariuss un ar normālu atlaidi sataisītas visas apdrošināšanas, kas aktivizējās momentāni. Labs serviss!

Iļģuciemā vēlreiz pārliecinājāmies ka iepriekš noskaidrotā informācija par viņa statusu darba jautājumos ir patiesa, un nu jau mantisko vērtību apmaiņa bija beigusies, un devāmies mājup lai tur atstātu savas jauniegūtās ziemas riepas. Protams stāsts ne tuvu nav beidzies, jo pulkstens bija labi ja desmit no rīta, un priekšā vēl bija gara jo gara diena.

Nedaudz ieēduši un morāli atpūtušies no latviešiem tipiskās, ieaudzināto baiļu spriedzes, devāmies tālāk pie vw-maniaka Ulda, kuram bija lemts inspicēt mašīnu un turpināt mūs biedēt ar dažādām draudošajām šausmām. Jāpaskaidro, ka pirms pirkšanas maniakus uz automašīnu netikām uzrīdijuši viena iemesla dēļ – citu variantu nebija, un par šādu cenu, man viss bija vienalga.

Patiesībā gan, Uldis nekādus dižos brīnumus neatklāja, izņemot nedegošu lampiņu, un to, ka pēc ilgstošas dažādu elektroniku demonstrēšanas mums nosēdās akumulators, un automašīnu piedarbināt vairs nebija iespējams. Interesants fakts, bet nu tas jau nebūtu nekāds dižais brīnums, ka pārdevējs tomēr vienu faktu ir noklusējis. Orģinālais akumulators bija tuvu nāvei, un nācās man zvanīt tēvam, lai viņš piebrauc ar tam paredzētajiem vadiem, un mēs automašīnu varam atgriest stāvoklī, kur darbību pārņem ģenerators.

Nekavējoties sākās vw-maniaku uzbrukums, jo vajadzēja doties uz Bukultiem pēc diagnostikas aprīkojuma lai noskaidrotu kādas elektronikas ir iesaistītas šādi izpaudušās klūmē, kārtējo reizi tika pārložņāta virsbūve un motortelpa, izteikti daži citi minējumi sakarā ar to tehnisko stāvokli, secināts ka pie vainas ir tikai akumulators, un aizņēmušies Grosauto zelta karti, varējām doties pie nākamā maniaka pēc konsultācijām un jauna akumulatora. Jāpiebilst, ka vārdu maniaks, es lietoji tīri pozitīvā izteiksmē, jo bez šiem vw-kluba biedriem un tehniķiem es būtu kā bez rokām.

Atrādijuši automašīnu, devāmies tālāk uz Ulda mājām, kur pagalmā nodevāmies akumulatoru nomaiņas rituālam, kurā es tiku iniciēts automašīnas īpašnieka statusā, pilnībā atļaujoties tikt galā paša spēkiem. Jāteic, ka šī procedūra ir smieklīgi vienkārša, ja vien akumulators nav novietots kādā izcili anālā pozīcijā, kā arī izrādijās šoreiz. Tas nekas, problēmas tika pārvarētas, un varējām doties tālākajā misijā – pie Mariusa, ar kuru bija sarunāts satikties Molā, lai parakstītu dažādus papīrus, un samaksātu par apdrošināšanu. Protams pēc akumulatora maiņas es vairāk izskatījos pēc Jurčika no piemāju servisa, un nācās ieskriet mājās sakopties, lai arī pulkstenis tikšķēja un neviens uz mani negaidīja.

Iebraucām arī Statoil lai svinīgi iepildītu pirmo devu dīzeļa, nopriecādamies par to ka beidzot dabā viss ir nostājies savās vietās, un beidzot dīzelis, kas pēc būtības ir lielāks draņķis nekā benzīns (lai piedod man maniaki), maksā lētāk.

Mariuss izrādijās esam viens no tiem naturāli draudzīgajiem cilvēkiem, ar kuriem nav iespējams neizveidot labas attiecības, līdz ar to aprunājamies, parakstījam papīrus, un visi apmierināti devāmies tālāk.

Ņemot vērā, ka joprojām nebija atrisināta lampiņas problēma, iebraucām Statoil, kur tādu par aptuveni četriem latiem arī nopirkām, un tad devāmies uz Ventspils ielas zaļajiem vārtiem, kur mūs sagaidīja ļoti patīkams, draudzīgs Latviešu meistars, ar kuru civilizēti aprunājāmies, un kurš mums nomainīja lampiņu, kārtīgi piestiprināja akumulatoru, un nokonsultēja par signalizācijām – viss kopā par divi lati. Es teikšu – ļoti krīziska cena. Nāksim atkal.

Tālāk mūsu misija veda mūs pie Noras vecākiem uz lielajiem atrādīšanas svētkiem, pa ceļam gan protams pieteicās rinda ar citiem novērot gribētājiem, bet katram savs laiks. Vakars bija uznācis milzu joni, un nogurums lika sevi manīt. Uzlikām mājās cepties maizi, un pa taisno jau desmitos gājām gulēt.

Šīsdienas izmaksas – 30Ls par dīzeli, 60Ls par akumulatoru, 6Ls par lampiņu un tās maiņu, 20Ls par pārreģistrāciju, un 4200Ls par automašīnu. Nekādas citas vērā ņemamas izmaksas tuvākajā laikā nav gaidāmas, izņemot opcionālas apkopes, kuras eventuāli nāksies realizēt.

Padārga dieniņa, un es ļoti ceru ka tā attaisnosies!

32 thoughts on “Diena parastā, pildīta ar automašīnu, garnēta ar labsajūtu

  1. Smuks auto. Apsveicu ar pirkumu! 🙂 Labs raksts.
    Vienīgi varu iekomentēt, ka izvēlēties Baltikums apdrošināšanu bija liela kļūda. Viss internets pilns ar stāstiem, ka viņi neko nemaksā, un piedzen regresa prasības no klientiem. Es ļoti ļoti ieteiktu lauzt līgumu pēc mēneša or so un noslēgt ar normālu kantori. Vai arī tad turi īkšķus, lai nekas nenotiek, citādi būs bēdīgi.

  2. Labs pirkums.Kurš no daudzajiem dīzeļiem šim te iekšā?
    Siksnas un filtrus plāno mainīt?

    Tad jau jāgaida reģistrēšanās http://vwmotion.lv 😉

    P.S. Pats braukājos ar iepriekšējās paaudzes(B5) dīzeļpasātu – ir OK.

  3. 1.9L 96kW TDI 130HP 🙂
    jā jā, man jau visi “maniaki” ir no vwmotion, zinu šito 🙂 būs jau jāpiereģistrējas. Piereģistrējos arī spritmonitor.de kas izskatās fantastiski noderīga štelle

  4. :)Labi, ka 1.9 nevis 2.5 V6 ar savām ķibelēm. Ies labi un ēdīs maz.

    Jā spritmonitor’s ir labs.

    Btw, tajā pašā VWM, ja nu nākas kādus remontus veikt un paša “maniaki” to nedara, varu ieteikt vienu cilvēku, kurš var labas cenas detaļām un, ja nepieciešams, arī darbam piedāvāt.

  5. ar par Baltikumu noshausminaajos, bet nu – cereesim uz to labaako. Vismaz tagad kantorim viena laba atsauksme internetaa… ;)diez vai papildus “golfistu” tusinjiem ir arii “passaatistu” vai “pasistu” 😉 tusinji?

  6. jā jā, tie pasisteņi drošvien arī tusē 😀
    ai nu padomājiet paši, vai tiešām ir kāds kantoris kuram nav sliktu atsauksmju? If ir dārgs un ar lielām prasībām, BAN (tā runā) grasās bankrotēt un uz izmaksām vispār var necerēt utt.

  7. lai gan izveletaa automarka nav manaa gaumee, kaut gan tam taa nebutu arii jabuut – Apsveicu ar 4. reitenjiem. Par Baltikumu man tur ir nelieli sakari. Un savi stasti zinami 😀

  8. I hate to break the news here, bet liene – tev ir tādas pašas markas auto 🙂 viņu ražo tas pats uzņēmums Volkswagen-Audi-Group. Būtībā tas ir tas pats auto, tikai ar dažām atšķirībām.

  9. atshkiribas medz but butiskas (es nesaku, ka mans auto ir labaks). es macijos braukt ar VW Pasat. Man jau tie motori, detaljas nav tik butiskas, es vienkarshi nefanoju par taa dizainu – tiri gaumes jautajums. Bet man prieks, ka Jums auto un es neatteiktos testa braucienam, ne no vienas auto markas

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *