Visādas filmas

Ja ir viens labs iemesls skatīties jaunas, sūdīgas tīņu filmas – tā ir attēla un skaņas kvalitāte. Gandrīz iesākām vakar skatīties itkā-ģeniālo Gandhi, bet pārdomājām, un sākām skatīties Wanted. Gandhi neskatījāmies jo bija jau vēls un filma ir virs trim stundām. Bet kas par atšķirību bildes kvalitātē! Ar visu to ka Gandhi itkā nāk no DVD, tas ir miglains un skan kā caur spilvenu. Turpretim Wanted burtiski eksplodē ar savu aso, skaidro attēlu, un dzidro skaņu. Tas pats bija ar jauno Betmenu un Iron Man. Pagaidām mans top 3 attēla kvalitātes ziņā no nesenajām filmām.
Nu jā, bet par to pašu Wanted. Nevarētu teikt ka filma ir mēsls, viņā bija savi baudāmi elementi. Ļoti iespaidīgi un kolosāli specefekti, pilnīgi neiespējamas cīņu ainas un tādas lietas. Bet sižets bija kas pilnīgi nesaprotams. Īsos vārdos atstāstot galveno vēstījumu – “kapēc sēdēt birojā un darīt vienmuļu darbu, ja iespējams sirdī tu esi slepkava! Ej nogalini nejauši izvēlētus cilvēkus lai atbrīvotu pasauli no liekuļiem”. Un tā pilnīgi nopietni pasniegta doma. Bija tur arī lērums sižeta caurumu un neskaidrību, kā arī citi trūkumi, bet beigās tāpat ieliku trijnieku no pieci, jo ja uz filmu skatās kā uz tādu datorspēles stila izklaides brīdi, tiktāl bija labi.

Aizvakar skatījāmies “The boy in the striped pyjamas”, kas ir stāsts par Bruno, puiku, kura tēvs ir koncentrācijas nometnes vadītājs, un kurš caur sētu iepazīstas ar vienu no ieslodzītajiem Ebreju bērniem. Filma nav tik nomācoša kā varētu varbūt gaidīt no šādas tēmas, bet beigas ir atsveroši spēcīgas. Noteikti iesaku, man ļoti patika.

Pēc tās skatījāmies “Bikur Ha-Tizmoret”, Izraēliešu filmu par Ēģiptiešu policijas orķestri, kas ieradies Izraēlā muzicēt, bet apmaldījies, un astoņi visai interesanti muzikanti nonāk kādā lauku pilsētiņā, kur tiem jaatrod naktsmājas. Nedaudz atgādināja Irānas “Bād mā rā khāhad bord”, kas ir līdzīgi lēna un mierīga filma, bez īstām pārmaiņām. Es tās filmas saucu par noskaņu filmām.