Indoķīna 5: upes virzienā

Luang Namtha patiesībā nemaz nebija tik briesmīga kā pirms pāris dienām bija licies. Izvēlāmies no busiņa un sākām meklēt kārtējo nejauši izvēlēto LP ieteikto hoteli. Īsti nevarējām atrast pareizo ielu, kad pie mums uz motorollera piebrauca tīri simpātiska sieviete, un jautāja vai palīdzēt. Jā, meklējam tādu hoteli. Viņa nedaudz paviebās, teica – jā, tas hotelis tur ir aiz stūra, bet es jums varu piedāvāt istabu savā hotelī, tas ir jauns, un maksā tikai 3Ls. Nu labi, sieviete izskatījās uzticama, un pilsētele pavisam maza, kāda mums problēma paskatīties uz to viņas hoteli. Iedeva mums vizītkarti ar adresi, un teica ka tūliņ būs klāt, tik sīko paņems pa ceļam. Kamēr mēs aizgājām, tā šī jau bija klāt. Hotelis patiešām burvīgs, skaistā mājā, klusā ielā, visas mēbeles tikko no veikala, skapīšiem durvju rokturi joprojām iesaiņojuma maisiņos. Visas ekstras un karsta duša numurā. 3Ls!

Sakopāmies, gājām meklēt internetu. Aiztwitterojām panikojošajiem lasītājem, satikām tur tādu dīvaini agresīvu Rumāņu meiteni kas braukājot viena pati. Šī dusmojās uz īpašnieku ka internets esot lēns. Ko var gribēt Laosā 🙂 Pastaigājāmies, devāmies meklēt paēst. Kautkādi vietējie ieteica Panda restorānu, kas mūsu Rough Guide kartē (otra grāmata, papildus LP) atradās pilnīgi citur kā realitātē, tapēc sākām mazāk uztvert šīs grāmatas kā bībeles, un vairāk kā rezerves variantus. Panda bija tīri laba vieta, tāds kā āra terases variants netālu no kautkāda ezeriņa. Paēduši gājām atpakaļ uz hoteli, bet īsti vēls vēl nebija, tapēc izdomājām paklausīt aicinājumam un iegājām masāžas salonā. Tādu šeit Āzijā ir ļoti daudz, un visi ko es redzēju bija patiešām īsti masāžas saloni, nevis kā pie mums. Lika mums pārģērbties speciālos ietērpos, un nolika uz matracīšiem. Full body massage maksā ļoti lēti, toties ir vairāk kā stundu gara pasakaina bauda. Nogurušos muskuļus izkustina visos iespējamajos variantos tā, ka liekas beigās kājās nevar piecelties, totāls relakss. Salīdzinoši ar ciema meitenēm šis jau bija profesionālāks variants. Nospriedām noteikti pamēģināt vēl nopietnāku iestādi Bangkokā, ko diemžēl tā arī neizdarījām (tā vietā gan nedēļu nodzīvojām paradīzē, bet tas vēlāk).

Nākamajā rītā neko īpaši plānots nebija darīt, tik vien kā izgulēties, paēst Pandā, un sameklēt autoostu. Atkal jau pilnīgi bezcerīgi to meklējām pēc kartes, jo atkal tā bija 5Km ārpus pilsētas, par ko nācās maksāt Tuktukam. Toties pēdējā sekundē paspējām uz agro autobusu kas mūs veda uz Udomxai: pilsēta-transporta-mezgls. Plāns bija doties uz Muang Khua, bet tā kā no Luang Namtha pa taisno ceļš neeksistē, nācās braukt visai tizlu līkumu uz leju, un tad atpakaļ uz augšu (V veidā).

Udomxai ir ļoti daudz Ķīniešu, jo no šejienes iet autobusi uz Boten, kas ir Ķīnas robežpilsēta, un vienīgais robežas šķērsošanas punkts. Boten ir netālu no Muang Sing, kurā mums bija kalnu pārgājiens.

Udomxai izmantojām tikai lai izkāptu no autobusa, un sagaidītu nākamo autobusu – uz Muang Khua. Kamēr autobuss bija pāris stundas jāgaida, apstaigājām pilsētu, paēdām ķīniešu ēstuvē, un uzkāpām dīvainā kalnā, uz kuru augšup veda bezgala garas trepes. Dīvainu tapēc ka augšā nekā tur nav. Kāpām tapēc ka tur bija jābūt vienam no 3 reālajiem Laosas Geocache (viens virtuāls). Geocache aprakstā teikts ka šajā kalnā agrāk bijis kāds forts, bet reāli izskatījās ka kāds te ir sācis būvēt kādu palielu ēku, un kalna virsotnē bija visai daudz celtniecības piederumu, sarga būdiņa un visādi betona maisītāji, tapēc izskatījās ka Cache te vairs nav. Kāpām vien lejā, un lēnām devāmies uz autoostu.

Autoostā iepazināmies ar vienu angliski runājošu vietējo džeku kurš mums palīdzēja atrast pareizo autobusu, pastāstija ka brauc uz to pašu pilsētu kur mēs, un ka tur šodien notiks gadā vienīgā diskotēka, un rītdien būs lietus sezonas beigu svētki – laivu sacensības.

Kamēr mēs tur tā sēdējām, novēroju vienkārši lielisku skatu kā mazs bērns, pilnīgi pliks, ar pliko dibenu braukāja apkārt pa totāli netīro un smilšaino betona grīdu, kamēr mamma pilnīgi vienaldzīgi sēdēja zemē un viņu ignorēja. Kārtējais pierādijums tam, ka mūsu apsēstība ar higiēnu tikai izraisa organisma nespēju aizsargāties. Sīkajam noteikti bija zem četri gadi, jo šis nemācēja staigāt, tik šļūkt ar dibenu.

Mūsu jaunais draugs no tantēm sapirkās kādus interesanta izskata saldumus, un uzjautrinājās kad mēs taisījām lielas acis un prasījām kas tas ir. Šis tik pirka vēl un vēl, un cienāja mūs ar visu kas tik tantēm nebija. Labākais no visa bija bambusa kātā iebērti melnie rīsi, gali aisķepēti ciet, tad tas viss kautkā vārīts, un rīsi no tā kāta sulas palikuši saldi un lipīgi. Ļoti garšīga manta, ja redzat – droši var ēst. Noloba mīkstās malas kā banānam, un ķeksē ārā rīsu gabalus.

Devāmies ceļā.

Šis autobusa brauciens bija pats iespaidīgākais, interesantākais un ekstrēmākais visā braucienā (droši vien arī mūžā). Ceļš pats par sevi bija skaists, līkumots, gāja gar upi, un cauri kalniem – bet tas nebija iemesls. Galvenais bija lietus sezonas radītie nogruvumi, daudzi no kuriem bija notikuši nupat-nupat šodien vai vakar. Pats ceļš atrodas uz kalna malas, tā ka pa labi ir krauja uz upi, un pa kreisi stāva kalna mala. Redzējām kā vairākas mājas un pat ciemu daļas ieskalotas lejā upē, kā ceļu posmi ar visu asfaltu izrauti ārā. Nācās gaidīt kā ekskavators rokas kalnā, lai autobuss var apbraukt izrauto bedri, un tur kur tas jau bija daļēji izdarīts – lēnām braukt gar kraujas malu, tā ka ritenis par pusi pārkaras, tā ka akmentiņi birst lejā. Autobusam par pārsteigumu bija 4×4 un pazeminātie ātrumi, gluži kā tādam džipam, un labi ka tā, jo brīžiem asfaltā bija bedres, no kurām ārā izlīst bez šā visa normāls autobuss nespētu. Interesanti, ka asfalts kā tāds Laosā ir praktiski visur, un tur kur tas ir, tas ir ļoti labs. Protams neskaitot 10-20 nogruvumus piemēram 100Km posmā.

Fantastiskais brauciens tuvojās beigām, kad sākām manīt vietējos tīņus, kas sapucējušies kāpa iekšā mūsu autobusā, vecāku pavadīti (stāv pie bambusu būdiņām un māj ar roku), lai dotos uz gada lielāko disko nakti tieši tur uz kurieni devāmies mēs.

Ieradušies nedaudz bijām apjukuši, jo kartes nav, ir tumšs un nav īsti zināms kurp jāiet. Kautkā uzzinājām kur ir mūsu izvēlētais hotelis, un devāmies pa ļoti šaurām sānieliņām, cauri pagalmiem un visādiem dīvainiem skatiem, lejup pa trepēm uz upi, kuras krastā šis stāv. Protams es kā tāds īpaši “vērīgs” cilvēks biju palaidis garām LP brīdinājumu “second floor has good rooms” un iečekojāmies vienīgajā piedāvātajā istabā pirmajā stāvā. Nebija spēka iet meklēt citu hoteli. Bet nu istaba bija super zaņķis. Durvis nevarēja aizvērt, visur bija skudras, pie loga bija tumba kas skandēja mūziku vietējai ēstuvei, un uz vannasistabas durvīm bija gigantisks tarantula stila spalvainais zirneklis. Nebaidamies itkā, bet nevar jau zināt ko šitāds dara, tapēc pasaucām tanti lai aizvāc. Viņa tā vēsi paņem slotu, un BLADĀC, nosit turpat uz vietas. Phe, būtu zinājuši, nebūtu saukuši, bet principā gribējām lai “aiznes” nevis šitā … Norai uz šito brīdi jau bija sācies sliktais garastāvoklis, tapēc paēdām, un ātri tināmies prom uz “centru” paskatīties kā notiek disko pasākums. Īstenībā nedaudz atgādināja skolas diskotēku piektajā klasē, vēl labi atceros lielo zāli, kur meitenes un puiši sēž atsevišķi, un nezn ko darīt, tikai daži pārdrošie atļaujas dejot gandrīz tukšajā zālē. Droši vien par agru bijām atnākuši, lai arī mūzika skanēja vājprātīgi skaļi. Cilvēku bija daudz, bet pārsvarā visi skatījās kas notiek.

Atnākuši atpakaļ, paēdām vakariņas ēstuvē ar skatu uz upi un tad jau devāmies atpakaļ gulēt, cerot, ka rītdien izdosies noīrēt laivu un doties tālāk pa skaisto Nam Ou upi …