Reizēm man liekas, ka koncertu un pasākumu biļetēm jāmaksā lētāk kaut vai tikai tādēļ lai atfiltrētu tos, kuri nāk pazīmēties. Pieguļošajos D&G krekliņos, tie nāk ar savām platīnblondajām meitenēm pasēdēt un pasmieties par to kas notiek, pabrīnīties par dīvaino publiku, un jocīgo grupu, par kuru iepriekš iespējams viņi ir tikai dzirdējuši no reklāmām. Un tad viņi staigā apkārt, labāko dziesmu laikā iet pēc alus, traucē ar sarunām, un es vispār nesaprotu ko viņi tur meklē. Kad K-Sunī rādija Heima, kura bija par brīvu, tur tādu nebija. Bija tikai “normālā”, strīpainajos džemperos tērptā publika.
Pats koncerts gan bija fantastisks. Nezinu vai ir cita tāda grupa, kas mani spēj aizkustināt gandrīz līdz asarām. Šai mūzikā ir tik daudz emociju. Patiesībā, tā nav tik daudz mūzika, tā ir emocija tīrākajā formā, rakstīta skaņās. Reizēm ir sajūta, ka klausoties šajās skaņās, es ielūkojos kāda saplosītajā dvēselē. Skaistums. Lielākās zvaigznītes par koncertu.
mani arī nokaitināja, tie, kas koncerta laikā klīda apkārt un atgriezās ar glāzēm. domāju, ka šis bija aizkustinošākais koncerts, kādā es vispār līdz šim biju bijis. tādas emocijas nespēj sniegt neviena mūzikas apvienība.
Mūzika vispār ir savāda ar to, ka pa taisno no maņas veido emocijas, nevis kā citi mākslas veidi, kas pilda mimitīvo/atdarinošo funkciju – veido asociācijas un konkrētus tēlus, kas pēc tam veido emociju.
Mūzika ir lielākais izņēmums un īpatnējākā no visām makslām. Un cik saprotu – Sigur Ros… īpatnējs izņēmums pat no mūzikas kā tādas.