Katrs no mums ir atšķirīgs, neskatoties uz to ka pašos pamatos mēs visi esam vienādi.
Ļoti bieži mani nomāc sajūta, ka esmu nepareizajā vietā, nedaru to kas man būtu jādara. Kapēc?
Lielāko daļu dzīves mēs pavadam guļot, lai tikpat ilgi strādātu, lai pelnītu naudu kuras lielāko daļu izmantojam pirmo divu darbību atbalstišanai. Pārējā dzīve sastāda tikai niecīgu daļiņu, un rezultātā cilvēks ir darbaskudra. Sistēmas daļiņa, zobrats. Atpūta ir tikai apmāns lai neizdegtu.
Visu cilvēka dzīvi var reducēt uz vairošanos un sugas attīstību. Māja, ģimene, nauda – viss tiek būtībā balstīts uz šo pamatmērķi. Lai kādi sapņi arī nebūtu cilvēkam ārpus šīs ikdienas rutīnas, tie lielākoties paliek sapņi. Tie ir vajadzīgi lai turpinātu eksistēt, bet ne jau lai tos sasniegtu. Parādiet man vienu cilvēku kuram vairs nav vēlmju un sapņu, un es jums parādīšu tukšu cilvēku. Nefunkcionējošu.
Protams, ir cilvēki kuru dzīves ir jautras, prieka un piedzīvojumu pārpilnas, bet pamata funkcionalitāte vienmēr balstās uz pašsaglabāšanos, turpināšanos.
Man paliek bail, saprotot, ka cilvēks ir tikai viena no sugām uz šīs planētas. Salīdzinājumā ar citu dzīvību te, mūsu mājās, mēs esam tikai niecīgs uzliesmojums. Ilgi pirms mums te ir bijusi dzīvība, un būs arī ilgi pēc mums. Tad kad mēs sevi paši iznīcināsim.
Būtībā daba jau pastāvēs vienmēr, tā vienmēr māk pielāgoties apstākļiem, un ilgtermiņā cilvēks tai nav vajadzīgs. Tas ir tikai niecīga sastāvdaļa, nebūt ne radības kronis. Fakti apgalvo pretējo, lai ko mes arī nevēlētos dzirdēt. Galu galā kas ir daba? Tā ir viss kas šeit eksistē. Tā negrozās ap mums.
Un beigās tas standarta cilvēks visu mūžu ir pelnījis naudu, lai sevi uzturētu, lai radītu pēcnācējus, lai no sešiem līdz vienpadsmitem vakarā pavadītu laiku ar ģimeni (vai televizoru), un tad viņš nomirst, vienreiz bijis Liepājā, un vienreiz Hurgadā, panācis tikai to ka viņi bērni ieguvuši labu izglītību un firma kurā strādājis, guvusi kādus tur panākumus. Tas viss ir putekļi.
Un šeit es sāku šaubīties. Ja reiz mēs esam uz šīs zemes, es vēlos sev piešķirto laiku izmantot lai iepazītu vietu kur dzīvoju. Izbaudīt dabu, citas tautas, cilvēkus. Tas ir tik bēdīgi ka tik ļoti liela daļa cilvēku dzīvo manis aprakstīto standarta dzīvi. Protams bez šiem cilvēkiem pasaule nevarētu eksistēt, bet …
Es zinu ka katram uz šo pasauli ir savs skatījums. Arī es pasauli ik pa laikam redzu savādāk. Šodien tas ir šādi. Tev nav man jāpiekrīt, vai jāaizrāda ka tu dzīvo kānebūt savādāk, un ka esi panācis nezkādus globālus lielumus. Es to pats ļoti labi saprotu. Bet es esmu cits cilvēks. Es neesmu tu. Es esmu es.