Šodien braucām garām arsenālam un izdomājām ieiet paskatīties izstādi ar padomju laika bildēm, gleznām un visādām interesantām lietām.
Klusajā telpā, kur, tālumā atbalsojoties, čīgāja padomju skolas kori un uz galda mētājās vecas *Cīņas*, es pēkšņi uz padomju pasauli – iespējams pirmo reizi tā pa īstam – paskatījos kā uz vienkāršu posmu vēsturē.
Kā uz mamutu aiz stikla sienas.
Padomju laiki nomira. Turpat blakus Staļina bronzas statujai.
Interesanti kā tas bija, dzīvot visu mūžu *spēlējot teātri* un tēlojot ka lasi Berijas runas, piedaloties *vienbalsīgajās* vēlēšanās un puķu pasniegšanā mistiskiem ārzemju viesiem …