Vakarā kad pret Indiešu ēstuvi sāka veidoties boikots, un burgerus arī īsti negribējās ēst, nolēmām pameklēt ko jaunu tepat otrpus tiltam.
Tiesa tas rajons ir bijušais Ebreju geto, līdz ar to tur ir tikai jewish food. Nu tā teikt – neviens tādu nebijām ēduši, var jau mēģināt…
Visai dīvaina paskata viesmīlis ieveda mūs restorānā, cauri dažādām ļoti jocīgi dekorētām istabām un nosēdināja. Atmosfēra kā kapos. Klusums. Blakus liels tikšķošs stāvošais pulkstenis ar čiekuriem. Telpas iekārtojums kā pie vientuļas, nesen mirušas tantes. Senlaicīgi galdi un skapji, rozes vāzēs, uz galda gara balta svece, sienas jocīgas zaļganas tapetes, pārklātas dažādu rabīnu portretu glezām – simtiem gleznu. Visas līdzīgas, vecs bārdains vecis ar drūmu skatienu, bilde pases foto stila.
Fonā klusi skan kautkas, kas bēru mūzikai liek izklausīties pēc disko, drīzāk atgādināja spoku filmu vai jebkādu citu šausmeni. Te vijole, te vienkārši kauktādi spocīgi toņi, te raudoši cilvēki un kautkas tāds. Mēs protams pārbijušies klusējam, jo nopietnais viesmīlis, kas dotajā brīdī nozudis, izskatās pēc tāda kas filmējies adamsu ģimenē un visiem ir sajūta ka šeit smaidīt ir aizliegts, un ka tūlīt kuru katru brīdi tiks ienests zārks.
Pēc ēdienu pasūtīšanas kādu laiku klusi sarunājamies, pēkšņi skaļi stundas sāk sist lielais pulkstenis – deviņi. No virtuves atskan elektriskā zāģa skaņas un daži atceras filmu Hostelis.
Goda vārds tik drumā un dīvainā vietā vēl nekad nebiju bijis. Auksts un kluss. Ēdiens gan bija visai labs, tiesa viss nāca pildīts ar spinātiem – man ta nekas, bet bija daži kurus tas neieprieciāja (kas gan šajā vietā var iepriecināt). Pa kluso, riskējot ar dzīvību, sergej telefonu lietojot sabildēju pāris bildes un ceru te tās drīzumā ievietot.