Šodien pirmo reizi pēc lielā pārtraukuma uz darbu braucu ar velosipēdu. Temperatūra nedaudz zem nulles, asfalts klāts ar plānu sarmas kārtiņu kas patīkami kraukšķ, izņemot vietas kur ienaidnieks sētnieks sakaisījis sāli. Tajās vietās neiet neviens – ne es ar riteni, ne cilvēki kuriem rūp savi apavi. Aukstais gaiss nedaudz kož vaigos kad uzmanīgi ripinos lejā no vanšu tilta, ik pa brīdim pametot skatu pa labi uz oranžīgo debesmalu.
Bet kas ir pats interesantākais, es atkal varu novērot dzīvi rīgas ielās un aizmirst par miegošanos vilcienā vai tantes lamāšanos trolejbusā.
Šodien piemēram redzēju BMW Z4 roadster ar izsistiem sānu stikliem un izzagtu magnetafonu. Un pēc pārsimt metriem – Audi ar izsistu stiklu. Vēl redzēju pusnojaukto Hokeja/Sporta ēku (uz sitiena neatceros kā sauc) starp Tērbatas un Barona ielām. Cik jauks rīts!
Rigas Sporta Pils 🙂 to sauc.
🙂 tad jau mosh kaadu riitu sanaaks nejaushi tikties uz tilta. es tur parasti esmu ap astonjiem.
shoriit sev par nepatiikamu paarsteigumu atklaaju, ka kjeedi laikam tomeer, peec braukshanas slapjdranjkjii, der noslauciit un ieelljot. Citaadi maneejaa jau uz ruuseeshanas pusi saak iet…
Viens no iemesliem kāpēc pagājušoziem nebraucu ir tas ka ziema principā iznīcināja visas mana riteņa detaļas. Slapjums+smiltis+sāls ir nāve 🙂
BTW es centīšos tur būt ap to laiku, šodien vēl vienkārši kavējos kā jau pirmajā dienā.