Otrā no divām Clint Eastwood filmām par kauju uz Iwo Jima salas. Karš ir neaprakstāmi šausmīgs un nevajadzīgs pasākums, tomēr filmas par to reizēm ir patosa pilnas, skaistas un sentimentālas. Ne šī filma. Tajā nebija nekā īpaša, nekā skaista vai patriotiska. Tā bija tāda kāds bija karš, un tā centās parādīt ka abās cīņas pusēs ir cilvēki, vienādi cilvēki. Kopā ar otru filmu ziņojums ir skaidrs un lai arī filmām neapšaubāmi ir savi trūkumi, tomēr tās vēsta par svarīgu vēstures sastāvdaļu un atgādinājums par to ka mēs visi esam cilvēki. Bija savi amerikānismi, bet es Īstvudu nevainoju par gandrīz neredzamo, bet esošo zemteksta kritiku pret Japāņu tradīciju drīzāk mirt pašam nekā padoties. Manī ir konflikts, no vienas puses es saprotu ka loģika un taisnvirziena domāšana būtu izglābušas daudzas Japāņu cīņas, no otras puses es cienu viņu tradīcijas un kultūru (lai gan es joprojām nesaprotu kurā pusē es esmu šī kara jautājumā, un vai vispār būtu jābūt kādā no pusēm. vai tiešām karš ir tik loģisks ka tajā kādam ir taisnība? manuprāt nē.).