Siltā asfalta smarža

Bērnību atceroties aizdomājos par daudzām citām lietām kas mūsdienās ir izzudušas uz neatgriešanos. Piemēram tas ka nebija telefonu. Zolitūdē nebija arī parasto, tos baigi vēli ievilka. Un tad visi runāja satikšanās laikus, vai sabļaustījās. Burtiski, atceros katru dienu vasarās zem logiem varēja sastapt kādus sīkos kas kliedza “MAA-MAA” vai “AAA-GNEE-SEE” – manai māsai bija viens tāds draugs Arturs, kas savukārt bija mana drauga brālis, viņš vienmēr no rītiem bija klāt un sauca māsu ārā spēlēties. Man bija kādi septiņi gadi un viss bija tik savādāks. Atceros ka automašīnu bija pavisam maz, nesen bija pārdošanā parādijušās pirmās košļenes (pēc tam bija arī Turbo, no kura man bija kautkādi pirmie numuri pat saglabājušies vairākus gadus) un mēs diskutējām par to ka Fords ārzemēs ir tas pats kas mums Zapiņš. Tad vēl bija anekdotes par Zapiņu un Tanku, baltmaize ar iebiezināto saldo pienu, divkapeikas uz sliedēm, klejošana pa “stroikām”, Aист velosipēds, pudeļu lasīšana, ugunskuru kurināšana, Veldzes limonādes … Tie laiki bija pavisam citi, domāšana bija savādāka, arī prioritātes pilnīgi atšķirīgas. Tās pirmās vasaras zolitūdē, kur vietām pat vēl nebija asfalta, tās liekas tik senas un aizmirstas. Bet tomēr “tiem” laikiem bija arī daudz daudz savu plusu. Cilvēki liekas bija pozitīvaki. Izklausās ka esmu baigi vecs vecis, bet patiesībā laikam vienkārši ļoti agri sāku klejot apkārt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *